Linda Kilevica
"Liepājas Vēstules"
– Sarunās ar aktieriem esmu dzirdējusi divus pretējus viedokļus. Viens – var dzīvot kopā tikai aktieri, jo citādi dzīvesbiedri viens otru nesapratīs. Otrs – tikai ne no teātra, tad mājās būs vienīgi darbs un nekā cita! Vai jums ir tā sajūta, ka varat būt kopā tikai ar savējo?
Agnese: Mūsu gadījumā mums ir labi. Kolēģi, kas nedzīvo kopā ar aktieriem, arī īsti nesūdzas.
Edgars: Droši vien tas atkarīgs no katra gadījuma atsevišķi. Aktiera profesija jau ir ļoti specifiska. Nav viegli, bet ja otrs cilvēks ir gatavs to pieņemt…
A.: Ļoti specifiska. Nevar teikt – viegli vai grūti. Iespējams, mazliet vieglāk ir, jo var saprasties no pusvārda. Edgars atnāk no mēģinājuma, no izrādes, es pēc viņa sejas jau saprotu, kā ir gājis.
E.: Ja tu pazīsti cilvēku, tas jau nav atkarīgs no profesijas.
A.: To jau es redzu, ka partneris slikti vai labi jūtas. Bet es domāju, kā ir gājis izrādē, tādas dziļākas lietas. Jo es zinu režisoru, zinu, kas ir tuvākais partneris izrādē. Tad arī komunikācija ir pavisam citāda.
E.: Jā, bet tu nezini, kā ir nenest darbu uz mājām. Ja pirms pāris gadiem viennozīmīgi būtu atbildējis, tad tagad grūti spriest.
Domāju, neesam ne laimīgāki, ne nelaimīgāki kā citi pāri, kuriem otra pusīte nestrādā teātrī. Katrā ziņā mums tas der ļoti labi.
A.: Mūsu gadījumā laikam nozīme ir tam, kā attiecamies pret profesiju. Mēs abi divi tādi darbarūķi esam. Tāpēc arī laikam ir vieglāk.
E.: Mūsu vērtības ir līdzīgas, un ceļš uz vienu pusi iet.
– Ja teātris abiem ir prioritāte, vai pārējais cieš?
E.: Pēc bērna ienākšanas ģimenē teātris īsti nav prioritāte numur viens, kā bija pirms gadiem pieciem, kad vispār nebija nekā cita. Tas jau nekādi nemaina attieksmi pret profesiju. Joprojām dari to, kas patīk, un dari labi. Taču nav tā – ”meitiņ, paej nost”. Meklē kompromisus tāpat kā attiecībās, skaties, kas ir steidzamāk, un tā prioritātes tiek uz augšu, uz leju mestas.
A.: Vienkārši sāc strādāt naktīs. Noliec bērnu gulēt, un tad no desmitiem vakarā sākas darbdiena līdz vieniem naktī. Labi, ka mēģinājumi sākas desmitos vai vienpadsmitos. Aizved bērnu uz dārziņu un tad vari savākties, sagatavoties. Tā jau ir pierasta lieta, tāpat kā sestdienas un svētdienas, kad jāstrādā.
Man liekas, Odrija arī ir pieradusi – brīvdienās pie omes, pie tantes, pie auklītes. Man patīk, ka mēs savam bērnam esam iemācījuši, ka nevis nāks aukle vai tevi pieskatīs, bet – pie tevis ciemosies.
Komunicējam tādā veidā, ka mums ir daudz draugu, radu un visi grib tevi apciemot.
Ir jau tāds vecums, četri ar pusi, kad tas patīk. Aktīva meitene. Viņai ļoti patīk leļļu teātris. Šeit mamma un tētis strādā, tas nav interesanti, ”mans teātris ir pie Rožu laukuma”!
– Odrija veselīgi un lietišķi uztver vecāku darbu teātrī.
E.: Neesam viņu vazājuši līdzi. Protams, viņa teātrī ir bijusi.
A.: Nav bijusi vajadzība, jo palīgu mums ir daudz. Man patīk, ka viņa zina – mamma teātrī dzied, dejo, tāda ir viņas izpratne.
E.: Viņa domā, ka es arī dziedu…
– Kas veido to plašo atbalsta sistēmu? Nāk visi radi talkā?
A.: Jā, omes, opis, tantes un draudzenes.
E.: Režisori mūs tā īsti neliek kopā, tāpēc izdodas.
A.: Ir man aktīvāks periods, un tad atkal Edgaram.
E.: Tie reti pārklājas. Bijām domājuši, ka būs trakāk.
– Vai kādā izrādē vispār esat bijuši salikti kopā lielās lomās?
E.: Teātra specifika ir, ka vai nu ir izteiktas ansambļa izrādes, vai arī viens ir centrā.
A.: Es pieļauju, ka mēs ar Edgaru labi saspēlētos, tipāži ir līdzīgi.
E.: Brāli un māsu mēs varam spēlēt.
A.: Arī, bet es domāju, ka mīlniekus. Drāmas mēs varētu spēlēt.
E.: Viss jau vēl priekšā. Par mūža ieguldījumu mūs šogad nenominēja.
– Kādas ir sajūtas, gaidot lomu sarakstu?
E.: Kamēr neesi pirmizrādē paklanījies, nevari būt drošs, ka tā loma ir. Desmit gadu laikā man nekad tas saraksts nav atbildis. Pirmās trīs sezonas varbūt bija rozā brilles – cik tev lomas, esi augstāk vai zemāk? Tagad pieej un paskaties – ā, tā, aha…
A.: Parasti jau tad, kad plānā ir galvenā loma, režisors pats uzmeklē aktieri, uzrunā. Es jau kādu gadu zināju, ka ”Dēmōnā” man būs loma.
E.: Bet arī – cik nedzirdēju no viena režisora, ka pastrādāsim aprīlī. Pienāk aprīlis, es neesmu pat tai darbā vai arī luga cita. Arī no manas puses tā bija pie Dmitrija Petrenko. Viņš manis dēļ bija izvēlējies ”Ģērbēju”, bet man piedāvā filmēties, un es viņam atsaku. Tāpēc mums jauniešu entuziasms par to, cik man šogad lomu, sen ir izkūpējis.
Protams, ir patīkami redzēt sevi vairāk vai – o, tas režisors atkal ir mani paņēmis! Bet tu jau nezini tās apakšas, kuram režisoram ir bijusi pirmā roka izvēlēties. To nekad nevajag uztvert personīgi – ak kungs, viņš mani nav paņēmis!
A.: Nevaru teikt, ka nepārdzīvotu, ja redzētu, ka sezonā esmu vienā darbā. Es izvērtētu, kā līdz šim esmu strādājusi. Tas ir liels pagodinājums – redzēt, ka režisors grib ar mani strādāt, viņu ir apmierinājis mans darbs. Kad aktrise aiziet bērna kopšanas atvaļinājumā, ir sajūta, ka par tevi ir aizmirsuši.
