Nu darbs paveikts un Ralfs atgriezies ASV. Izrādās, visi kinoindustrijas darbinieki nemīt Holivudā. Viņš dzīvo netālu no Filadelfijas, Kvekertaunā.

– Tagad tas vairs nav no svara. Tur, kur man ir telefons, dators un internets, tas ir mana darba birojs. Pāris nedēļas bija Latvijā.

Amerika ir liela, un mēs ar Lolitu Ritmani dzīvojam pretējos krastos, bet filmas režisors ir pa vidu.

– Cik mammai bija gadu, kad viņa devās līdzi vecākiem prom no Liepājas?

– Kādi seši vai astoņi. Apmēram 1942. gadā, tajā juku laikā. Viņa dzimusi 1934. gadā, decembrī mammai piepildās 90 gadu.

Viņas tēvs, mans vectēvs, bija Liepājas Ciānas baptistu draudzes mācītājs Fridrihs Čukurs. Ciānas draudzes namā bija mācītāja dzīvoklis.

Mums rados ir arī Evalds Rimbenieks. Viņa sieva bija manas vecmammas tante. Vecmamma, mātes mamma, stāstīja, ka pa vasarām bieži dzīvoja Rimbenieka mājā, kur tagad ir bērnudārzs.

Aizbraukšanu mans vectēvs aprakstījis savā īsā biogrāfijā, kas publicēta grāmatā “Viņa pagalmos”. Tur viņš apraksta to, kas amerikāņiem ir neizprotams jēdziens. Ka

no rīta tev pasaka, ka tu vari kāpt prāmī un braukt prom no Latvijas, no savām mājām, un tu nezini, vai kādreiz mājas un savu zemi vairs redzēsi.

Līdz pēcpusdienai vajadzēja izšķirties. Un viņi kāpa prāmī un brauca uz Hamburgu.

Palika tā saucamajās dīpīšu nometnēs (no angļu val. displaced persons – pārvietotās personas) pāris gadus, tad viņus sponsorēja Amerikā, aizbrauca 40. gadu beigās. Esmu pirmais no mūsu ģimenes dzimis Amerikā.

– Kā vecvecākiem gāja? Lielākoties jau emigranti nevarēja strādāt savā profesijā.

– Tā arī bija. Aizceļojis uz Vāciju, vectēvs kalpoja latviešu sabiedrībā dīpīšu nometnē par mācītāju. ASV viņus sponsorēja Amerikas vidienē, Soltleiksitijā Jūtas štatā. Baptistu draudzē viņš bija par sētnieku vienu gadu.

Viņam jau nedaudz bija angļu valodas zināšanas, un vietējais mācītājs, kas viņu sponsorēja, ļāva arī kādreiz pasprediķot. Vectēvs priecājās, ka gāja tīri labi.

Latviešu baptistu emigrantu sabiedrība Amerikas austrumkrastā, Pensilvānijā, zināja, ka viņš tur ir, un aicināja nākt par mācītāju. Tad viņš pārcēlās uz Filadelfijas rajonu un četrdesmit gadus kalpoja kā draudzes mācītājs.

– Un jūs tur esat dzimis?

– Esmu dzimis Ņujorkā. Tēvs ar mammu apprecējās, viņam bija darbs aviosabiedrībā Ņujorkā, Kenedija lidostā, kas toreiz vēl tā nesaucās, tā bija Aidlvaildas lidosta.

Es piedzimu precīzi tajā slimnīcā un palātā, kurā dzimis mūsu nākamais Valsts prezidents Donalds Tramps.

Ar dažu gadu atstarpi, bet precīzi tur. Tāda interesanta sagadīšanās.

Mamma bija mājsaimniece. Paldies Dievam, tēvam bija darbs, kas atļāva viņai būt ar ģimeni. Esmu vienīgais bērns, un tā man nebija ko sūdzēties.

– Kā nonācāt kinoindustrijā?

– Tā man bija pirmā mīlestība. No apmēram 15 gadiem zināju, ka kino būs mana nodarbošanās, un es dedzīgi sekoju tam mērķim.

Bet, ziniet, dzīves ceļi dažreiz aizrauj pa sānceļiem.

Darbojos biznesā, dažādos starptautiskos darījumos.

Pirmo reizi Latvijā profesionāli ierados 1989. gadā. Tad šeit vēl bija komunisms, bet sāka jau mazlietiņ plaisas parādīties.

Finanšu firma, kurā strādāju, interesējās par dažādām iespējām, jo redzējām, ka Padomju Savienība sāk brukt. Gribējām būt starp pirmajiem, kas varbūt izmanto kādas labas izdevības.

– Izdevās?

– Švaki… Tāpēc citās intervijās jau esmu teicis, ka šis ir 35 gadu sapņa piepildījums – ka šoreiz te esam.

Tolaik ar saviem Holivudas partneriem gribējām uzsākt ierakstīt filmu mūziku Rīgā. Vecā “Melodijas studija” tobrīd pārcēlās uz Reformātu baznīcu. Bijām gatavi nākt iekšā ar tehniku, ar zināšanām, ar saitēm ar Ameriku. Politiskie vēji bija tādi tai laikā, ka bija ļoti grūti.

Amerikāņiem ir sakāmvārds, ka pirmie piligrimi ir tie, kuriem indiāņi sašāva pilnas muguras ar bultām, pēc tam jau bija vieglāk. Mēs Latvijā laikam bijām tie pirmie piligrimi, kuriem sašāva bultas mugurā.

– Biznesa vide droši vien bija pārāk atšķirīga.

– Biznesa vides vispār nebija. Es brīnos, ka mūsējiem bija drosme ar lieliem ieguldījumiem un investīcijām nākt celt Rīgā to studiju, lai varētu rakstīt orķestri Holivudas filmām.

Bet diemžēl Latvija vēl nebija uz to sagatavojusies un nezināja, ko tas īsti nozīmē.

– Varbūt vēl ar aizdomām skatījās uz ārzemniekiem?

– Domāju, ka ar aizdomām, bet varbūt kāda personīgās ambīcijas tika aizskartas. Tajā laikā bija svarīgi palikt katram savā krēslā. Varbūt dažiem radās bažas, vai viņu krēsls būs tik drošs, ja nāks kaut kādi amerikāņi iekšā.

Ja projekts toreiz nebūtu sabrucis, Rīga būtu aizsteigusies priekšā Prāgai, Varšavai, Budapeštai un Holivudas lielās kinofilmas šodien un pēdējos trīsdesmit gadus ierakstītos Latvijā. Diemžēl to izdevību palaidām garām.

– Šis tātad bija biznesa sānceļš, bet kā uz tā īstā ceļa nonācāt?

– Ar visu iesaisti biznesā es vienmēr uzturēju savu darbību filmās lielākā vai mazākā veidā. Turēju savas zināšanas uzspicētas un zināju visu, kas notiek industrijā.

Pirms apmēram desmit gadiem radās iespēja pilnu laiku nodoties šādiem projektiem.

– Kā satikāties ar Lolitu Ritmani?

– Esam ģimenes draugi kādus 40 gadus, un šī ir pirmā profesionālā iespēja mums sadarboties.

Scenārijs jaunajai filmai radās no grāmatas “Amerikāņu brīnums”, ko sarakstīja bestselleru autors Maikls Medveds. Viņš ir dzimis Amerikā, bet ir no Ukrainas ebrejiem.

Piesaistīju Lolitu, un

tad man iedegās spuldze galvā – ā, šis laikam ir tas brīdis, kad varētu izmantot Latvijas mūziķus un augsto muzikālo līmeni!

Tā kā mana meita Lija ir Liepājas orķestra vijolniece un mums šeit ir dzīvoklis, tūliņ stājos sakaros ar orķestra vadītāju Uldi Lipski un projektu daļas vadītāju Egmontu Gāliņu. Viss tā sakrita smuki pa vietiņām.

– ASV kinoindustrija ir tik milzīga, ka droši vien jūsu filma nebūs vienīgā; vai ir zināmi citi topošie valsts jubilejas kinodarbi?

– Domāju, ka būs. Pašreiz nezinām citu tieši tādu filmu, kas apcerēs vēstures fragmentu no Amerikas pašiem pirmsākumiem. Taču mēs dzīvojam dīvainā laikā.

Ir daudzi, kas noliedz gan Latvijas, gan citu valstu pamatvērtības un pirmsākumu faktorus, kas ierosināja un motivēja cilvēkus dibināt valsti.

Esmu latvietis, un man ir liela mīlestība uz Latviju, bet Amerika ir tāds īpatns piemērs.

Valsts ar to pašu konstitūciju ir dzīvojusi 250 gadus. Tā ir vecākā demokrātiskā republika pasaulē. To apcerējām sarunās ar Lolitu, ar Timu Mahoniju, mūsu režisoru, ka Amerikas un Latvijas vēsture tai ziņā līdzīgas. Jo Latvija izcīnīja savu brīvību savā teritorijā, un arī Amerika to izdarīja pret diezgan brutālu varu.

Zīmīgi, ka šai filmai visa mūzika nāk no Latvijas. Komponiste, viens no producentiem, orķestris, koris, Latvijas Radio studija, “Lielais dzintars”!

Šī būs filma, ko skatīsies visa Amerika. Tāda patīkama sajūta, ka caur to dibinās stiprākas attiecības starp Latviju un Ameriku.

– Tad jau varētu īstenot vēl kādu ieceri, ja Liepājā ir tādi resursi?

– Es tā ceru. Mums ir bijusi priekšzīmīga sadarbība. Kad Rīgā bijām kopā ar Māri Sirmo, kuru arī daudzus gadus pazīstu, mēs vienojāmies, ka Liepājā ir kaut kas īpašs.

Māris arī ar lielu prieku brauc uz Liepāju sadarboties ar orķestri. Viņš teica, ka te esot tāds mājīgums, esi starp savējiem. Es arī to izjūtu.

– Liepājas lokācijas kinofilmām izvēlas gan vietējie, gan ārvalstu producenti. Saprotams, Amerika ir tālu, bet varbūt tomēr…

– Tāda ideja arī mums ienākusi prātā. Bijām vizītē pie Liepājas domes priekšsēdētāja Gunāra Ansiņa, viņš ļoti sirsnīgi izsacījās par darbību šeit, pieminēja atbalsta programmu kino uzņemšanai pilsētā. Runājām, ka varbūt nākotnē varētu strādāt pie kādiem projektiem.

Ir viens projekts, ko šobrīd attīstām, kur Latvija – Liepāja, Rīga – varētu nospēlēt kādu lomu. Mēs to paturam prātā. Protams, neaizmirsīsim fantastisko sadarbību ar orķestri, ko ļoti augstu vērtējam.

– Amerikas filmu industrijai ir vadoša loma pasaulē, bet kā jūs jūtaties tās iekšpusē, spēcīgajā konkurencē?

– Konkurence vienmēr ir liela. Vislielākā starp parastajām filmām – mīlestības stāstiem, ģimenes filmām. Taču ir arī daudz kanālu, kur filmas var parādīties. Tirgus ir ārprātīgi liels – 350 miljoni iedzīvotāju. Ja Latvijas iedzīvotāju kopskaits apmeklē kādu filmu, tad tā skaitās neizdevusies.

Cik bijušas sarunas ar jauno valdību, kas janvārī ņems varu, viņiem ir liela interese par šo filmu. Ja viņi to atbalstīs, iespējams, filmas slava izies tālāk un vairāk cilvēku to skatīsies.

Esmu runājies ar latviešiem un izsacījies, ka diez vai Latvijā interesēs kaut kas par Amerikas vēsturi.

Bet eiropieši bieži teikuši, ka Amerikas vēsture ir tik unikāla.

Jo Eiropā bijis ārkārtīgs haoss cauri laikiem – monarhijas, diktatūras, komunisms, liela putra, tāpēc Amerikas stāsts ir interesants, kā valsts tik ilgi ir varējusi noturēties.

– Ciktāl esat tikuši ar – “Amerikas brīnumu”?

– Filma ir praktiski pabeigta. Vienīgais lielais darbs ir pielikt klāt nupat ierakstīto mūziku, tas notiks līdz februāra sākumam.

– Vai filmējāt vēsturiskās vietās?

– Mēs filmējām daudzās vietās – Virdžīnijā, Merilendā, Masačūsetsā. Bieži sižeti ir uzņemti vietās, kur īstais notikums risinājās. Tā mums bija liela priekšrocība.

Iekļūt Indepencence Hall, kur parakstīta Amerikas Neatkarības deklarācija un Satversme pieņemta, būtu bijis grūti, jo tas tagad ir nacionālais parks. Pa dienu obligāti jābūt atvērtam publikai, mums būtu vajadzējis filmēt pa naktīm, bet tā, ka nākamajā rītā publika nezina, ka tur kaut kas noticis.

Atradām perfektu atdarinājumu Teksasā, vienā universitātē, jo viņi to izmanto kā mācību līdzekli. Tur filmējām vairākas dienas. Pāris vēsturniekus intervējām Apvienotajā Karalistē.

– Pat Latvijā kinoļaudis reizēm ar grūtībām atrod neskartu vidi. Kā bija Amerikā?

– Tā ir, ir grūti, bet izpalīdz tehnoloģijas. Tā varam atdarināt vietas un laikus, kādi vairs neeksistē.

Laukos, mežos un pļavās var atrast vietas, kur nav redzami elektrības vadi. Un tos vēlāk var izdzēst. Mazlietiņ acu mānīšana tiek izmantota visās filmās.

– Vai filmā redzēsim populārus aktierus?

– Būs Amerikā pazīstamais aktieris Kevins Sorbo, kurš tēlojis daudzās filmās, ļoti populārs bija seriāls “Hercules”, kuru vēl rāda visā pasaulē. Leģendārs vecākās paaudzes aktieris un dziedātājs Pets Būms būs vecais Tomass Džefersons.

Vai Latvijā kāds būs pazīstams, grūti teikt. Lolita Ritmane! (smejas).

– Kāpēc jūsu studijai tāds nosaukums – “Heroic Pictures”?

– Dibinājām to, lai filmētu stāstus par varoņiem. Gan no vēstures, gan tagadnes.

Sajutām, ka šodien sabiedrībā nepieciešami stāsti par īstiem varoņiem, kas paveikuši varenas lietas pāri savām spējām.

Šādi stāsti īpaši nepieciešami jaunākajai paaudzei.

Šī mūsu studijai ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Filma apcerēs valsts dibināšanas pamatprincipus un arī brīnumus.

Grāmatas autora mērķis bija aprakstīt notikumus, kas bija uz katastrofas, uz sabrukuma sliekšņa, bet pavērās brīnumains atrisinājums, kas bija labvēlīgs un pozitīvs. No gruvešu kaudzes izcēlās kaut kas brīnišķīgs un varens.

Ceram, ka filma dos amerikāņiem un arī citiem ticību uz tādām lietām, kas ir neiedomājamas.

Vizītkarte

Ralfs Augstroze

• Dzimis Ņujorkā 1960. gadā.
• Maiami Universitātē ieguvis bakalaura grādu kinematogrāfijā.
• Turpinājis pēcdiploma studijas kora diriģēšanā Vestminsteras kora konservatorijā Prinstonā un grāmatvedībā un finansēs Pensilvānijas Universitātes Vārtonas skolā.
• Kopā ar komponistu un diriģentu Imantu Mežaraupu vadījis kamerkori “Auseklis”.
• Filmu studijas “Heroic Pictures” operatīvais vadītājs.
• Sieva Silvija, meita Lija, dēls Armands, ir trīs mazbērni.
• Mīļākais hobijs – gatavot ēst.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.