Izrādi pēc amerikāņu rakstnieces un publicistes Džoanas Didionas darba veidojusi jaunā režisore Beatrise Zaķe. “Maģiskās domāšanas gads” ir autores piedzīvoto zaudējumu retrospekcija, īsā laikā posmā pazaudējot vīru un meitu. Tas ir stāsts par to, kā sadzīvot un pieņemt zaudējumu un, neraugoties uz sāpēm, turpināt dzīvot un pašam valdīt pār savu dzīvi.

“Esmu uztraukusies, neguļu pa naktīm,” atzīstas A. Albuže. “Tā parasti ir pie atbildīgām izrādēm. Visas domas, kādas vien tik var izdomāt, mācas virsū.

Es vēl ļauju, lai domas izgriežas visos virzienos.” Līdz sajūtai “skaisti, ka man ir sava izrāde” aktrise vēl neesot nonākusi.

Lugas materiāls esot “biezs un papiņķerīgs” arī ļoti pieredzējušai aktrisei. “Manā vecumā ir ko zobus palauzīt. Pieredze patiesībā neko nelīdz. To varu ekspluatēt, kad ir mazas lomiņas, kāds pārskrējiens. Kad ir nopietnāk jāstrādā, katrreiz sāc atkal no gala, esi pilnīgi bez rokām, bez kājām,” viņa saka.

Autore lugā īpatnējā veidā paudusi to, ko domā. “Man tajā ir jālien iekšā, jāatrod savs risinājums. To nevar izstāstīt kā vienkāršu notikumu vai pasaku. Rakstniece ir norakstījusi visas emocijas un pārdzīvojumus no sevis nost. Luga ir ceļš, kā pilnībā nepazaudēt sevi bēdās un sāpēs. Pēc izrādes koncepcijas nekāda liela fiziska darbošanās arī nenotiek. Man ir visas grūtības pakāpes uzliktas,” atklāj A. Albuže.

Ar režisori A. Albužei esot izdevusies normāla sadarbība. “Ir jau jaunās un vecās paaudzes domāšana. Viņa man aizrādīja kaut kādas lietas, vecos štampus, kas kaut kādos brīžos peld ārā. Viņai bija savs skatījums, un es centos ielīst tajā. Lai esmu cik atvērta, nekur nevaru aizbēgt no tās pieredzes kravas, kas man ir aiz muguras. Jaunam cilvēkam ir pilnīgi cits skats uz dzīvi,” saka aktrise.