“Interese par šo sfēru parādījās jau diezgan agrā vecumā, atceros, ka uz skolu nāca ugunsdzēsēji, policisti un klases biedri stāstīja, ka arī grib par tādiem kļūt, bet es jau tad teicu, ka gribu būt arhitekts.

9. klasē brīvdienās braukāju uz Rīgu, gāju zīmēšanas kursos, lai iestātos Rīgas Celtniecības koledžā. Pēc tam iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kur pabeidzu gan bakalauru, gan maģistru,” atklāj L. Lielmanis.

Jau pamatskolā viņš intuitīvi jutis, ka arhitektūra ir plaša un tajā ir daudz dažādu virzienu, kuros darboties.

“Sākotnēji skolā apguvu vairāk tehniskās lietas, vēlāk universitātē un darba vidē apguvu, ka arhitektūra ir par telpu un telpa ir gan iekštelpa, gan ārtelpa.

Izpratne mainījās – sapratu, ka telpu veido daudz elementu, ne tikai ēkas, bet arī ielas, parki, mākslas objekti – publiskā telpa.

Galvenais, kas mainīja manu priekštatu, bija reālā darba pieredze, ko sāku Talsu arhitektu birojā pie Normunda Raituma.

Pēc otrā kursa vasarās sāku strādāt un skolas laikā paralēli strādāju attālināti. Arī universitātes laikā un vēl šobrīd ik pa laikam sadarbojamies. Tas bija pirmais atspēriens reālajā arhitektūras pasaulē.”

Nākamais lielais solis pretī sapnim bijusi darba sākšana arhitektu birojā “Mailitis Architects”.

“Strādājot pie lieliem arhitektūras projektiem, ieguvu citu skatījumu. Sākotnēji darbojos pie Mežaparka Lielās estrādes tehniskā projekta izstrādes, vēlāk – arī autoruzraudzībā.

Vērtīga bija pieredze, ko guvu “Erasmus” programmās. Biju Zviedrijā, kur izteiktāka ir konceptuāli sociālā pieeja un uzmanība tiek pievērsta tam, kādā veidā arhitektūra var palīdzēt sabiedrībai kļūt iekļaujošākai.

Savukārt Itālijā ļoti augstā līmenī ir dizaina un restaurācijas specifika.”

Par svarīgākajām spējām šai nozarē viņš sauc komunikācijas prasmi un ziņkāri.

Arhitektūra mūsdienās nav viena cilvēka darbība, bet gan komandas darbs – arhitektiem jāsastrādājas ar inženieriem, citiem arhitektiem un pasūtītāju, līdz ar to prasme komunicēt un sastrādāties ir vitāli svarīga.

“Pasūtītājs var būt viena persona, pasūtītājs var būt valsts vai iestādes, kur pretī ir vairāki cilvēki. Arī inženieru komandas var būt ļoti lielas.

Svarīga ir arī vēlme izzināt un izprast.

Ir arhitekti, kas izvēlas vienu nišu un projektē tikai daudzdzīvokļu mājas vai tikai privātmājas. Bet ir biroji, kas darbojas plašāk, līdz ar to katrā jaunā projektā jāiedziļinās no jauna.”

Runājot par dzimto pusi, J. Lielmanis pauž prieku par to, ka novads, neskatoties uz izaicinājumiem, attīstās.

Lai nākotnē iedzīvotāju skaits nesamazinātos un interese par šo pusi pieaugtu, viņš aicina atrast kultūras un ekonomiskus atbalsta punktus, lai attīstītos, un domāt, kā sevi rādīt uz citu fona.