Vakar viesnīcā “Fontaine Royal”, klubā “Fire bar” pulksten 18 norisinājās rīdzinieka, dzejnieka, grāmatas “Istaba” autora Arvja Viguļa autorvakars.

Dzejas rindas, kuru galvenais motīvs ir nelaimīga mīlestība, un, iezīmējot dzīvi drūmās krāsās, lika pārdomāt mūsdienu jauniešu realitāti visos aspektos.

Patīkami neformāla gaisotne

Jau krietni brīdi pirms viena no jauniešu auditorijai veltīta Dzejas dienu pasākuma norises, zālē sapulcējies paprāvs pulciņš apmeklētāju un interesentu – gan jaunieši, gan dzejas mīļotāji jau gados. Kā teica pasākuma vadītājs Emīls Dreiblats, tajā valdīja patīkami neformāla atmosfēra – jauniešu bariņi, daži pārīši malko dzērienus, daži kūpina cigaretes, fonā skan klubam atbilstoša mūzika, apkārt notiek sarunas, pārdomas par šīs dienas redzētajiem un dzirdētājiem Dzejas dienu pasākumiem.

E.Dreiblats, pasākuma apmeklētājiem raksturojot autoru, bilst: ”Mēs šodien viens otru redzam pirmo reizi. Pirms šīs tikšanās, palasīju dažas rindas no Arvja tekstiem – man bija ļoti patīkami. Lasot tos, rodas jautājumi.” Arvis Viguls, stāstot par sevi un garadarbu tapšanu, gan nopietni, gan pa jokam saka: ”Savus dzejoļus rakstu virtuvē, jo manā dzīvoklī tajā notiek viskarstākie notikumi. Rakstot esmu nonācis pie secinājuma, ka smēķēšana radošam procesam nekaitē.”

”Doma atduras pret nākotni… Taustos pēc dzejoļiem un sataustu pasi…”

Dzejnieki un rakstnieki vienmēr centušies savos radošajos darbos attēlot reālo situāciju kādā noteiktā laika periodā. Arī jaunais dzejnieks A.Viguls nav izņēmums – viņa dzejas rindās parādās visai ass, skarbs, dažreiz pat vārdos neizsakāmi nežēlīgs skatījums uz dzīvi, īpaši jauniešu dzīves problēmām un pārdzīvojumiem. Viņa lasītā un rakstītā dzeja arī ir neformāla – it kā proza, bet tajā pašā laikā dzeja un otrādi. Neformāls dzejnieks.  Autors lasīja jau gan publicētus darbus, gan nepublicētus. ”Daži teksti noteikti būs manā otrajā grāmatā. To izdošu tad, kad būšu pietiekami nobriedis,” saka jaunais dzejnieks. Pats autors atzina, ka viņa dzejoļi ir par nelaimīgu mīlestību, bet tie neesot jāsaista ar viņu pašu. Dzejoļos saklausāma depresīva un skumja nots, tajā pašā laikā – reāla. ”Mani kāds tur, augšā, nemīl…” sākas viens no daudzajiem Arvja lasītajiem tekstiem – vēstulēm kādai meitenei. Nabadzība, slimība, posts, nakts, tumsa, nāve, tumšas krāsas, apspiestība – tādi motīvi pārsvarā valda autora dzejā. Dzejnieks ļoti izcēlis dažādus pārejas posmus dabā, piemēram, rudeni, dabas stihijas, ko viņš sasaista ar jauna cilvēka izaugsmi un nobriešanu kaut ko izdarīt pirmo reizi. Arī dzīves skaistajām lietām jaunais dzejnieks piešķīris skarbumu, kas mijas ar hiperboliskiem salīdzinājumiem un metaforām, simboliem.

Autorvakars ikvienam lika pārdomāt realitāti, kas bieži mēdz būt drūma. Bet ja nebūtu drūmuma – dzīvē nebūtu arī daudz skaistu lietu. Pārdomāt un novērtēt to, kas mums šajā dzīvē dots.

Arvis Viguls sacīja, ka viņa dzinulis uzrakstīt kaut ko jaunu esot viņa paša teksti. “Vairākas reizes no vietas  lasot savus garadarbus pašam kļūst neinteresanti,” sacīja Arvis.