Linda Kilevica, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Tie bija svētki profesionāļiem un interesentiem, kas diskutēja par izrādēm, topošām režijas skicēm un dramaturģijas iecerēm, taču pats svarīgākais – laikmetīgā teātra konteksts starptautiskā tvērumā, kuram būs turpinājums jau nākamgad.
Drosme un uzdrošināšanās
“Nē, es negribu runāt, neesmu tik gudra. Noteikti nē,” uzrunāta pastāstīt savus iespaidus pēc festivāla pēdējās izrādes, Šauļu valsts drāmas teātra iestudējuma “Patina”, teica “parastā” skatītāja, kuru izdevās ievērot starp teātra profesionāļiem, kas pavadīja augusta nedēļas nogali Liepājā festivāla gaisotnē.
Lai zāles aizpildītu publika – tas nevar notikt pirmajā festivālā, vērtē teātra kritiķe Dita Jonīte.
“Man arī uzreiz nebija tāda sajūta – o, es braukšu! Jo nezinu, kas tas ir, festivāli notiek daudz kur, un visu nevar aptvert.
Domāju, ka no tiem, kas mīl Liepājas teātri un atnākuši uz pirmo festivālu, klusais telefons ies tālāk.
Sajutu to, ka šis ir Liepājas teātra un tajā strādājošo cilvēku festivāls, es redzu te ne tikai māksliniekus, bet visi ir iesaistīti organizēšanā. Ir prieks redzēt, ka viņiem tas ir svarīgi, viņi apzinās, ko dara. Ārpusnieku piejaucēšana ir laika jautājums,” viņa saka.
“Domāju, ka šis varētu būt kultūrtūrisma galamērķis, tāpat kā Valmieras vasaras teātra festivāls, kura rīkotāji pamazām taustījās un centās saprast, kāds varētu būt formāts un kādos virzienos strādāt.”
Tā kā teātris ir lokāls, lielu darbu un ieguldījumu prasa izdarīt tā, lai šis mākslas veids tāds nebūtu, un cilvēki jāpieradina gaidīt izrādes no ārzemēm un citādas pieredzes, norāda Liepājas teātra un festivāla mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis.
“Ir jāmēģina stāstīt savu stāstu, dalīties ar to, ko labu esi redzējis, nepaturēt sev, ka es esmu vienīgais, kurš redzējis kādu izrādi, bet atrast veidu, kā to šeit parādīt.
Ir tā, ka katru ārzemju izrādi šeit nospēlē vienu reizi, līdz ar to potenciālie skatītāji nevar saņemt ieteikumu no draugiem – aizej! Nepieciešams liels pārliecināšanas darbs,” viņš secinājis.
Iestudējumi atlasīti ar domu iepazīt dažādas teātra estētikas – ko uz skatuves dara aktieri, citi mākslinieki, un kam viņi tic.
Festivāls skatītājiem dod iespēju ieraudzīt tādas amplitūdas izrādes, kādas latviešu teātrī nav, spriež kultūras žurnāliste un teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska.
“Te varu minēt visas pēc kārtas, vienīgi Justa Terteļa monoizrāde “Tas pāries” bija vistuvāk Kaspara Zvīguļa monologam “Melot(?)!”, kuru Nacionālajā teātrī iestudēja Pēteris Krilovs un kas runāja par aktiera profesiju.
Arī neredzētās sejas un izteiksmes līdzekļi, drosme, uzdrošināšanās.
Esmu priecīga redzēt skatītāju rindās ne tikai savus brāļus un māsas kritiķus, bet arīdzan skatītāju, kurš nopircis biļeti un atnācis uz teātri,” viņa atzīmē.
Iedvesmas vilnis pirms sezonas
Liepājas teātra aktieri bija ļoti aktīvi festivāla izrāžu skatītāji, arī palika uz diskusijām ar radošajām grupām, uzdeva jautājumus.
“Es jau lepojos ar šo pirmo festivālu, kas notiek ļoti veiksmīgi un forši,” pauž aktrise Signe Dancīte.
“Festivāls paplašina robežas, jo redzēt citus māksliniekus no citām valstīm, turklāt savā mājvietā, ir ekskluzīvi. Arī Latvijas kontekstā, jo šobrīd nav tādas vietas, kur vienuviet būtu daudzi dažādi mākslinieki.
Izrādes ir dažādas, no vairākām ir tīrs prieks un iedvesma, daudzi darbi sajūsmina.”
Viņas kolēģe Agnija Dreimane uzsver, ka, pirmkārt, tā ir iespēja redzēt izrādes, kuras, visticamāk, citādi neredzētu.
“Otrs – citu tautu domāšana un atvērtība, protams, Somijas “Glitcher” teātra izrāde “Porno šausmu mūzikls” kā vislielākais kultūršoks. Sarunas ar visām radošajām komandām ļauj dzirdēt to domāšanas veidu, kā viņi nonākuši līdz idejai un izrādēm. Šī pieredze ir superīga meistarklase visādā ziņā,” vērtē aktrise.
S. Dancīte piebilst, ka neoficiālās tikšanās rada svētku sajūtu, jo prieks redzēt nozares profesionāļus un kolēģus, kritiķus.
“Tas ir ļoti labas tradīcijas sākums – satikties vasarā pirms sezonas un sākt to ar iedvesmas vilni,”
viņa atzīmē.
“Biju ieslēgta Ezerkrasta dzīvoklītī,” pēc savas ieceres skiču lasīšanas nosmej dramaturģe, Liepājas teātra rīkoto rezidenču dalībniece Aiva Birbele.
Viņa lasīja fragmentus no topošas lugas par vairāku atšķirīgu sieviešu piedzīvoto. “Mērķis ir taisīt monoizrādi Inesei Kučinskai,” atklāj dramaturģe.
“Es ļoti kaut kur eju, piedalos, un festivālā bija patīkami to darīt. Liepāja ir tā vieta, kur es jūtos ļoti labi.”
No redzētā viņa akcentē Varšavas “TR” teātra izrādi “Fantāzija”.
“Daudzreiz dramaturģijā teksts ir pārāk banāls ar jau zināmām lietām, bet šajā iestudējumā bija ļoti interesanti noformēti uzdevumi. Tas pierādīja, ka
nav nekā interesantāka kā skatīties uz cilvēku sejām, uz aktierdarbiem, kā viņi pārtop,”
saka A. Birbele.
D. Jonīte norāda, ka lielākā vērtība festivālam ir V. Sīļa iecere, ka teātri parāda to, ko festivāla rīkotāji ir redzējuši ārpusē un grib, lai to redz arī Liepājā.
“Plus atbrauc profesionāļi no visas Latvijas. Šis virziens ir svarīgs, un festivālā tas realizējās. Visās sarunās ar māksliniekiem pēc izrādēm aktīvākie jautātāji bija aktieri un citi teātra praktiķi. Gribu ticēt, ka Valteram ar komandu ir izdevies nodefinēt savu nišu, un viņš parāda interesantas lietas, kas notiek mūsu reģionā,” teic kritiķe.
Noturīgās saites
Liepājas teātris starptautisku dimensiju jau pērnvasar pavēra Atvērtā teātra dienās, uz kurām Klaipēdas drāmas teātris atveda Edmunta Ņekrošus iestudējumu “Kuņas bērni”.
Šī pieredze ļoti palīdzēja, jo notika Liepājas teātra izrādes, tika prezentētas režijas un dramaturģijas skices, stāsta V. Sīlis. “Un tad nākamajā nedēļā jau radās ideja – kā mēs nākamgad veidosim teātra festivālu?”
“Festivāls ir abpusējs virziens, un to noteikti vajag teātriem, kuri piedalās un saskaras ar visdažādāko publiku.
Pēcizrāžu diskusijās visi mākslinieki atzina, ka skatītāji ļoti atšķiras no vietas vietā. Lielākā daļa šā festivāla izrāžu bija bāzētas sadarbībā ar publiku, tāpēc liepājnieki varētu ienest jaunas vēsmas šo mākslinieku izteiksmes līdzekļos,” spriež H. Verhoustinska.
“Otrādais virziens – mūsu teātra māksliniekiem ļoti noder redzēt, ka teātris var būt arī tik izaicinošs kā “Porno šausmu mūzikls”; cepuri nost aktieriem, kuri bez mazākā mulsuma ēnas to visu lika mums priekšā.
Tas iedvesmo un ierosina mūsu māksliniekus būt drosmīgākiem, uzdrīkstēties.”
Ārvalstu teātru snieguma skatīšanai interesenti jau tagad var rezervēt nākamā gada 20.–23. augustu.
Vai 2026. gada festivāls arī būs “Teātris tuvplānā” un centrā būs aktiera darbs – diez vai, pauž V. Sīlis, bet fokuss gan nemainīsies, tas būs teātris, nevis starpdisciplināri darbi, kuriem Latvijā jau ir citi festivāli.
“Tēma saglabāsies, un reģions arī saglabāsies, tajā ir ļoti daudzi interesanti mākslinieki. Arī Latvijā daudzi interesanti darbi top, izrādes ir visapkārt, tās vienkārši ir jāpamana,”
viņš uzsver.
Varbūt kādreiz varētu atvest arī izrādes no tālākām valstīm, bet pagaidām liepājnieki paliks pie Baltijas jūras reģiona.
“Lai nebūtu tā, ka par kaimiņiem uzzinām kādā festivālā Berlīnē, nevis pašā reģionā, kur saiknes vienmēr ir bijušas. Gribas tās saites, kurām tomēr ir iespēja noturēties,” norāda V. Sīlis.
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
