Saruna vairāk vijās par pēdējo J. Egles iespieddarbu – dzejas krājumu ”Ledus debesis”, tomēr arī par nu jau priekšplānā izvirzījušos mīlestību – prozu – bija atklājumi.

Ar saviem lasītājiem J. Egle sasveicinājās caur dziesmu ”Ainava ar vientuļu koku”, ko izpildīja kopā ar sev tuviem cilvēkiem Jāni Rūci un Simonu Raču-Rūci. Dziesmas vārdu autors ir viņai ļoti mīļš un tuvs dzejnieks Jānis Baltvilks, bet melodiju sacerējusi pati.

Arī turpinājumā izskanēja vairākas kompozīcijas J. Egles dziedājumā, turklāt arī akordeona skaņās. ”Es akordeonu spēlēju skolā.

Pirms pāris gadiem pēkšņi sāka ”niezēt” rokas un man sagribējās atkal to spēlēt.

Piepalīdzot maniem bērniem, man tika uzdāvināts lietots maziņš akordeoniņš,” atklāja dzejniece, aicinot nevērtēt savu izpildījumu pārāk skarbi.

Autorvakaru vadīja bibliotēkas Lasītāju apkalpošanas departamenta vadītāja Zigrīda Knostenberga, mudinot sarunā iesaistīties ikvienu klātesošo.

J. Egle atklāja, ka viņai patīk tikties ar lasītājiem, lasīt atsauksmes, sajust domu apmaiņu. Savukārt došanās uz intervijām, televīziju, mediju lietas nav ”viņas vēlēšanās”, tomēr autore apzinās, ka tā ir vienkārši jādara un tas ir arī ierakstīts līgumā ar izdevniecību.

Kas ietekmējis pievēršanos literatūrai? Vai dzeja ir kā pašterapija? Kāda ir secība – sākāt dziedāt, komponēt un tad dzeja? Kad vislabāk rakstās? Kādi vēl radoši pārsteigumi gaidāmi? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem atbildes vēlējās uzzināt klātesošie.

Vaicāta, kuru no grāmatām sākt lasīt pirmo, J. Egle atteica, ka atbildēt ir sarežģīti. ”Es par savu labāko grāmatu uzskatu ”Dzimšanas dienu”.

Bet varbūt tāpēc ar to nevajag sākt. Pēc tam tās citas liksies sliktākas,”

viņa pasmaidot sacīja. “Varbūt vajag tādā secībā, kā tās ir izdotas. Un vēl iesaku grāmatās lasīt stāstus tādā secībā, kā autors ir salicis. Tie nav nejauši samētāti, ir zināms nolūks, kādēļ veidota konkrēta secība.”

Ideju, par ko rakstīt, J. Eglei nepietrūkšot. ”Man visu laiku galva pilna ar idejām, par ko varētu rakstīt. Man nav pilnīgi skaidrs viss izklāsts, sīkie notikumi, dialogs, bet stāsta pamatideja un konfliktsituācija, kura tiks risināta, man ir galvā. Es pietiekami ilgi esmu dzīvojusi, lai būtu sakrājusi bagāžu.

Lielākoties mani stāsti ir no dzīves, un tie visi dzīvo manī.”

Ja dzeja nāk impulsīvi, tad prozu J. Egle raksta apzināti. ”Idejas man vienkārši nāk. Kaut kur jau tās jāliek, jālaiž laukā, citādi galva pārsprāgs!”

Rakstniece nāk no Rucavas, un uz tikšanos bibliotēkā bija ieradušies arī viņas dzimtās vietas ļaudis. Arī skolotāja Vija Bēta. ”Atnācu uz Rucavu par dziedāšanas skolotāju, tad Jana gāja 6. klasē. Viņa jau tad bija ļoti talantīga,” atceras skolotāja.

”Jana ir brīnišķīga, es viņu visur un vienmēr klausos. Nesen Rucavai bija jubileja un bija pasākums pie baznīcas. Arī Jana tur lasīja dzeju. Man ļoti patika, ka viņa iesāka ar sava tēva Edvīna Eglāja dzeju. Tas bija tik superīgi!

Es esmu laimīga par katru rucavnieku, kas kaut kur spīd.”

Jāpiebilst, ka septembra otrajā pusē J. Eglei gaidāms jauns stāstu krājums ”Latvju pacients”. ”Aicinu pēc tam, kad būsiet izlasījuši, ar saviem iespaidiem, domām dalīties. Grāmata atšķirsies no manām trim iepriekšējām, noskaņas ziņā pilnīgi noteikti. Būtu interesanti – vai tikai man tā liekas vai arī kādam citam, kas ir lasījis kaut ko no manas daiļrades.”

Vēl J. Egle gribētu uzrakstīt bērnu grāmatu. Kā radusies doma? ”Man piedāvāja rakstīt dziesmu tekstus bērnu raidījumiem ”Ukulele” un ”Tutas lietas”. Un arī scenārijus tieši ”Ukulelei”. Es rakstīju, un man padevās abi – gan scenāriji, gan dziesmu teksti –, bet scenāriji nez kāpēc man nebija interesanti, un es pārtraucu. Tekstus rakstu joprojām.

Visa šī darbība – tekstiņi un scenāriji – mani aizveda līdz tam, ka gribas uzrakstīt bērnu grāmatu. Man liekas, ka varu mēģināt. Nu redzēs – izdosies vai nē,” nākotnes ieceres ieskicēja J. Egle.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.