liepajniekiem.lv
Gan lasīt, gan rakstīt iemācījos agri – četru, piecu gadu vecumā. Atceros, ka gāju bērnudārzā, un man bija klades tumši zaļos vai sarkanīgi brūnos vākos. Tur es rakstīju dzejolīšus, zīmēju klāt ilustrācijas. Kad nācu lielāka, rakstīt mudināja pirmās spēcīgās emocijas.”
Strādā pie ceturtās grāmatas
“Es aicinu katru lasītāju manos tekstos pasmelties saujiņu drosmes, varbūt kādā brīdī noder.” Intervijā “Kurzemes Vārdam” 2015. gadā sacījusi Madara. Bija iznācis viņas pirmais dzejoļu krājums “Narkozes”. Un šķiet, ka vēlējums piepildās.
Dzejniece stāsta, ka liela daļa viņas dzejas lasītāju ir jaunieši, kas sociālajos tīklos saka paldies par to, ka viņa runā, piemēram, par vardarbības tēmu.
“Viņiem pašiem ir bijusi līdzīga pieredze, un, lasot manus dzejoļus, viņi vairs nejūtas vieni.”
Vēl Madara raksta par jūtu pasauli. “Manuprāt, “Narkozēs” un arī “Dzērājmeitiņā” atklājas pirmās mīlestības laika nospiedumi, tie šajos dzejoļos parādās diezgan daudz. Es domāju, ka tas spoguļojas lasītāju pieredzē.”
Ar dzejas krājumu “Narkozes” M. Gruntmani-Dujanu arī pamanīja. “Pieteicos varbūt ar kaut kādu citādāku balsi, nekā bija pierasts tajā laikā,” viņa spriež.
Un kopš tā brīža atpazīstamība gājusi plašumā, lai gan līdz krājuma izdošanai Madara savus darbus nebija publicējusi.
“Bet krājumu es kaut kā cītīgi biju saveidojusi, un, pateicoties dzejnieka Guntara Godiņa rekomendācijai, izdevniecība “Neputns” to izdeva.” Nu jau Madarai ir trīs dzejoļu krājumi.
Lasītāji šajās Dzejas dienās prasījuši, vai būs vēl kāds. “Tas ir jautājums, uz kuru man grūti atbildēt,” teic Madara.
“Jā, es strādāju pie savas ceturtās grāmatas, bet tā iznāks tad, ka būs gatava. To iepriekš nevar paredzēt.”
Dzeja trāpa kā saulesdūriens
“Viņas dzejas valodā nav lieka greznuma, bet tajā ir gan dzīves sāls, gan arī paaudžu paaudzēs mantota inteliģence, tāpēc pat vēstījumi par visskarbākajām tēmām ir augstas raudzes literatūra,” par M. Gruntmani-Dujanu saka spalvasmāsa Gunta Šnipke.
“Mākslas labumi parasti nenāk no dzīves viegluma.
Varbūt dāsnā, brīžiem nesaudzīgā sevis dalīšana ir Madaras pašdziedināšanās, bet tā noteikti palīdz daudziem. Ar līdzīgu pieredžu atbalsi, ar piemēru, ka var nepadoties… Ka vispār var.”
Madarai dzeja un literatūra, tāpat kā mūzika ir sirdslietas, pamatdarbs ir kultūras pasākumu organizēšana.
Kopš 2010. gada viņa vada radošo apvienību “I Did It”, ir daudzu Latvijā labi pamanītu projektu autore, guvusi arī plašu starptautisku pieredzi.
Patlaban viņa ir iesaistījusies festivāla “Liepājas Mākslas forums” veidošanā, līdzdarbojas mūzikas un dzejas uzveduma “Rekviēms pēcnāves dzīvei” tapšanā.
Koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis Madaru salīdzina ar saulespuķi. “Bet no tām rūsganajām, raganīgajām,” viņš piesaka.
“Madaras dzeja trāpa kā saulesdūriens. Tā ir spēcīga, atklāta, dziļa, lasāma un pārlasāma.
Redzu Madaru brienam pa rietošas saules ceļu tālu jūrā un redzu, kā, saulei austot, Madara nāk atpakaļ pie mums, lai pateiktu atkal ko būtisku, tvanīgi skarošu. Viņa zina, ko runā, kad stāv uz šīs un citas dzīves sliekšņa. Tāpēc arī viņa “Liepājas Mākslas forumā” ir kopā ar mums. Pēc tam aizlaidīsies uz saulespuķes stublāja kā slotaskāta, paliks vārdi un nākamās tikšanās alkas.”
Stāvēt taisnu muguru
Madaras saknes ir Liepājā. Viņa šeit ir dzimusi, augusi, skolojusies. “Kad aizgāju uz Rīgu, man bija 21 gads. Kāpēc pārcēlos? Es tā tiku audzināta, – ja labi mācīšos, varēšu turpināt izglītoties Rīgā,” viņa atceras. Un galvaspilsētā palikusi līdz šai dienai.
Madara ir beigusi Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu. Savu prasmi spēlēt klavieres viņa apliecina arī tikšanās reizēs ar saviem lasītājiem, kas būtībā izvēršas par performancēm.
Stāstot par savām attiecībām ar Liepāju, Madara saka, ka mēģina tās nodibināt no jauna. Pirms trim gadiem mūžībā devās viņas mamma Dace Gruntmane, tādēļ nu savā dzimtajā pilsētā atrasties esot “diezgan sarežģīti”.
“Šajā reizē, braucot uz Liepāju, es paņēmu līdzi riteni. Ļoti apzināti skatījos savām bailēm acīs, izbraukāju sev svarīgas vietas.
Tas nav vienkārši, bet es mēģinu kaut kā vienoties ar sevi, ka Liepāja var atkal būt mana miera oāze un kaut kādā mērā mājas.”
Madara labprāt atsaucas aicinājumiem tikties ar publiku, īpaši ar skolēniem. Viņa ir pārliecināta, ka autoriem tas ir jādara.
“Ir jāiet un jāstāsta par savu pieredzi, jālasa savi darbi. Tas ļoti strādā. Jauniešiem paveras plašāks pieredzes lauks, un viņi vairāk saprot jēgu, kāpēc tiek rakstīts.
Protams, būs jaunieši, kuriem tā būs dabīga sirdslieta un kuri paši jau būs grāmatas atvēruši, pirms pie viņa atnāks literatūras skolotājs vai dzejnieks no malas. Bet veids, kādā par dzeju runāt un kā to pasniegt, manuprāt, ir ļoti svarīgs,” uzskata M. Gruntmane-Dujana.
Atbildot uz jautājumu, ko pati domāja par dzeju, kad bija jauniete, Madara sacīja: “Te liels paldies jāsaka manai literatūras skolotājai Andai Kudumai. Tas, kā viņa toreiz stāstīja par literatūru, bija ļoti mūsdienīgi. Viņa stāstīja par to, kas ir aktuāls šeit un tagad, ne tikai par mācību programmā iekļauto.
Mani ļoti aizrāva tas, kā viņa redzēja dzeju, stāstīja par dzejas nozīmi. Un es sajutu vēmi būt tajā visā daudz dziļāk.
Pateicoties Andai Kudumai, es daudz vairāk pietuvojos tieši mūsu latviešu dzejnieku darbiem. Gribas teikt, ka es šobrīd izlasu katru, kuram iznāk krājums. Mums Latvijā ir ļoti labi dzejnieki, nekādā ziņā savā rakstībā neatpaliekam no Amerikas vai Lielbritānijas mūsdienu dzejniekiem. Varam stāvēt taisnu muguru un teikt, ka esam laikmetīgi, profesionāli meistari.”
Vizītkarte
Madara Gruntmane-Dujana
- Dzejniece, mūziķe un māksliniece.
- Dzimusi 1981. gada 14. septembrī Liepājā.
- Mācījusies Liepājas 1. vidusskolā un Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā (pianiste).
- Absolvējusi Baltijas Starptautiskās akadēmijas Kultūras projektu vadības programmu, Latvijas Mākslas akadēmijā apguvusi starpdisciplināro mākslas maģistrantūras specializāciju POST.
- Kopš 2010. gada biedrības “I DID IT” direktore.
- Bijusi menedžere grupai “Satellites LV” un čellu trio “Melo-M”.
- Dzejoļu krājumu “Narkozes” (2015), “Dzērājmeitiņa” (2018) un “Aizmīlestība” (2022) autore.
- Vīrs ir dzejnieks Efe Dujans, ģimenē aug meita Grēta (17 gadi).
- Brālis Matīss Millers ir Latvijas Leļļu teātra aktieris.
- Patīk braukt ar velosipēdu, skatīties filmas, vadīt laiku pie jūras.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
