“Pats galvenais dzīvē? Par to jau, es domāju, neviens nestrīdas, ka galvenais dzīvē ir mīlestība,” veroties no ekrāna sestdien Liepājas Latviešu biedrības namā, savā labsirdīgajā balsī sacīja dzejnieks Olafs Gūtmanis videoierakstā, kas tapis pirms pieciem gadiem 85. jubilejas noskaņās. Ar lielu devu mīlestības bija veidots arī Liepājas Universitātes rosinātais un veidotais sarīkojums “Dzintarotājs”, kas veltīts dzejnieka 90. jubilejas atcerei.

“Šodien aicinu atcerēties Olafu Gūtmani un domāt par viņu tā, it kā viņš būtu kopā ar mums,” ievadot sarīkojumu “Dzintarotājs”, sacīja Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne Zanda Gūtmane. Vispirms uz ekrāna pats Olafs Gūtmanis Aizputes televīzijas fragmentā no ieraksta, kas tapis viņa 85. jubilejas noskaņās. Tajā viņš atgādina, kas ir laba dzeja, kā nenokaut dzejnieku jaunā dzejas censonī un kas dzīvē ir galvenais. Dzejnieka atziņas nenoveco, un viņš no ekrāna veras tik ļoti klātbūtnīgs, it kā tik tiešām būtu kopā ar visiem. Un tā jau arī ir – ģimenes un tuvinieku atmiņās, kolēģu pieredzē, pētnieku atziņās, lasītajos dzejoļos un prozas tekstos, dziedātajās dziesmās dzejnieks dzīvo arī šodien.

Visupirms trīs Olafa Gūtmaņa personības šķautnes trīs dažādu cilvēku pārdomās, atmiņās un vērtējumā. Literatūrzinātnieks profesors Edgars Lāms raksturoja dzejnieka literārās kvalitātes un uzsvēra: “Olafam Gūtmanim ir tiesības ieņemt cienījamu vietu latviešu nacionālās literatūras kopainā kā gaismas saucējam un kā saules svētceļniekam, kā dabas visdziļākajam izjutējam, kā latviešu dramatiskā likteņa atklājējam un atmodas jundītājam, kā Kurzemītes Dievzemītes dziesminiekam. Olafs Gūtmanis turpina intriģēt lasītājus, ieinteresētus lasītājus, arī ar savdabīgām variācijām par tautasdziesmu tēmām, ar skarbiem Sibīrijas trimdas motīviem, ar skaistām saulgriežu un jūras dziesmām, arī ar kaislīgām attiecību spēlēm un, protams, ar krāšņu, novadnieciski spilgtu valodu.” Literāte Jana Egle, kura kā dzejniece iesācēja savulaik lūgusi padomu, aizsūtot uz “Kurzemes Vārda” redakciju savus dzejoļus, ar siltumu atcerējās: “Olafs, arī kārtīgi mazgādams, prata neizliet ūdeni ar visu bērnu. Un tā ir liela māka – būt taisnīgam, kritiskam, bet nenopļaut, neizbradāt iesācējā autorā tos gauži neatpazīstamos asnus, no kuriem tikai pats Dievs vien zina kas izaugs.” Bet dzejnieka dēls Dāvis Gūtmanis literārā atmiņu skicē uzbūra vienu dienu kopā ar tēvu savā bērnībā.

Un sarīkojuma otrajā cēlienā skatītāji un klausītāji baudīja pašu O. Gūtmaņa daiļradi uzvedumā “Dzintarotājs”, kurā dziesmas ar dzejnieka vārdiem un viņa dzejoļi kā dzintargraudi aizceļoja pie atvērtām sirdīm zālē. Dzejoļu daudz, tie sakrājušies lappušu kaudzītēs, ko lakoniskā, bet spilgtā scenogrāfijā ietērpis Varis Siliņš. Aktieru Ērika Vilsona, Edgara Ozoliņa, Kaspara Kārkliņa, Pētera Lapiņa un Ilzes Juras lasījumā, solistu Ievas Dreimanes un Normunda Karpiča un vokālā ansambļa “Gaismiņa” dziedājumā skanēja dažādi O. Gūtmaņa dzīvē un daiļradē būtiski motīvi, kā daba, mīlestība, trimda un Sibīrija, nacionālā identitāte un valoda, lokālpatriotisms. Par uzveduma muzikālo pusi gādāja Normunds Kalniņš kopā ar kolēģiem Robertu Dinteru, Raiti Eleri, Edgaru Šmiukši, kā arī Ance Edelmane, Kurzemes krāšņumu tautastērpos demonstrēja deju kolektīvs “Vērgalīte”. Dzejnieka dzīves fotogaleriju videoprojekcijā bija vērtis Pēteris Riekstiņš. Bet vienotā veselumā uzvedumu veidoja scenārija autore, LiepU lektore Sandra Okuņeva.

Pēc uzveduma viņa atzina, ka izvēlēties dzeju uzvedumam bijis viegli, jo O. Gūtmanim ir trāpīgi dzejoļi un par vienu motīvu ir vairākas variācijas. Viņa tos jo niansēti un dziļi iepazinusi piecos Tautas teātra uzvedumos režisores Ināras Kalnarājas vadībā. “Man tiešām ļoti patīk arī pašai runāt Gūtmaņa dzeju, tāpēc ļoti daudz ko jau zināju un man bija viegli,” sacīja scenārija autore. Grūtākais jaunajā uzvedumā bijis no vairākiem dzejoļiem atteikties, jo sākotnējais variants veidojies daudz garāks. Tāpat būtiski bijis neatkārtoties, jo uzvedumu un sarīkojumu ar O. Gūtmaņa dzeju centrā bijis ne mazums. “Esmu priecīga par to, ko šodien redzēju,” atzina S. Okuņeva.

Par to, vai sarīkojums “Dzintarotājs” būtu paticis arī pašam dzejniekam Olafam Gūtmanim, “Kurzemes Vārds” lūdza atbildēt dēlam Dāvim Gūtmanim. “Jā, šis pasākums, es domāju, viņam būtu ļoti paticis. Viņa vietā es, protams, nevaru atbildēt,” sacīja Dāvis. “Dziesmas, kas skanēja, zinu, ka viņam patīk. Un dzejoļi arī bija, manuprāt, atbilstoši izvēlēti. Pārsteidzoši jauks pasākums. Nebiju gaidījis, ka liepājnieki paši bez citu mākslinieku piesaistīšanas no malas var radīt skaistu profesionālu pasākumu. Man par to prieks. Esmu tiešām emocionāli aizkustināts. Un domāju, ka tēvam arī būtu ļoti paticis.”

Savukārt lūgts vērtēt, vai pilsētā O. Gūtmani gana godājam, viņa dēls saka: “To jau grūti izmērīt, cik ir gana. Es domāju, ka ļoti daudz dara Lāma kungs un Kurzemes Humanitārais institūts. Ir atsevišķi cilvēki. Es pieļauju, ka daudziem patīk Olafa dzeja, bet atcerēšanās pilsētas līmenī nenotiek. Pilsētas mīlestību, varas mīlestību nevar just. Varbūt tā ir, bet es to neizjūtu. Protams, ir atbalsts, un man par to prieks, un es pasakos. Neesmu arī publiski pateicies pilsētai par 400 eiro atbalstu kapavietas labiekārtošanai, piemiņas plāksnes uzstādīšanai Olafam un manai mammai Velgai Centrālkapos. 400 eiro ir daudz vai maz, lai katrs mēra.” D. Gūtmanis atklāj, ka ir dilemmas priekšā, ko iesākt ar tēva lietām, mājās ir par maz vietas, lai tās glabātu. “Piemēram, ozolkoka rakstāmgalds, daudz grāmatu, gleznas, viena otra lieta, kurām varbūt vajadzētu kaut kur glabāties piemiņas dēļ. Tā varētu būt kāda memoriālā istaba vai kas tāds,” stāsta dzejnieka dēls. “Bet pilsētas līmenī es neredzu, pie kā man vajadzētu iet un par to runāt. Varbūt īsti nemāku ar šiem cilvēkiem sarunāties. Bet zinu, ka kaut ko tādu vajadzētu, lai tas viss neaizietu zudībā.” Viņš pauž gandarījumu, ka Rakstnieku savienības Liepājas nodaļu sācis vadīt Ēriks Vilsons. Viņš varētu būt cilvēks, pie kura Dāvis dotos uz sarunu.

14Skatīt galeriju