Bet par lielo dzīves skaitli viņa pasmaida: “Es vispār nejūtu, ka ir jau tik daudz!” Sarunā dzirkstī prieks, skan smiekli, atceroties pašas piedzīvoto skolas laiku un nokļūšanu mākslas pasaulē.

– Pastāstiet par sevi.

– Esmu dzimusi Saldū. Mana mammīte bija friziere. Viņa atnāca uz Skrundu dzīvot pie saviem vecākiem, un ar viņu kopā arī es. Tad vēl biju pavisam maza. Skrundā es arī gāju skolā, pabeidzu 1. vidusskolu.

Man ļoti patika māksla, mums bija brīnišķīga zīmēšanas skolotāja Guna Jurika, kura bija pirmā, kas pamanīja manu lielo interesi izpausties radoši.

Es aktīvi darbojos redkolēģijās, kas bija saistītas ar zīmēšanu.

Man jau no agras bērnības ļoti patika zīmēt.

Man ir tādas atmiņas, ka es zīmēju, zīmēju un vakaros saucu mammu, lai viņa man palīdz aiziet gulēt.

Kāpēc? Jo man bija bail no tā, ko pati uzzīmēju. Tēliem bija tādas acis…. Tādēļ saucu mammu, un viņa mani paņēma aiz rokas, aizveda prom no galda.

Žēl, ka man nekas no tā nav saglabājies, visu meta plītī.

– Pēc vidusskolas atnācāt mācīties uz Liepāju?

– Jā, jo pēc vidusskolas es gribēju iet uz mākslas skolu, lai gan neko nesajēdzu (sirsnīgi smejas). Bet pašai šķita, ka zīmēt es taču māku!

Mērķēju uz Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, jo man gribējās kaut ko zāģēt, vīlēt, būvēt… Un tiku uzņemta!

Neteikšu, ka gāja viegli, jo pēc vidusskolas uzreiz iekļuvu 2. kursā un man vajadzēja līdz Ziemassvētkiem apgūt 1. kursa zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju. Tāds bija noteikums.

Bet galā tiku un skolu arī sekmīgi pabeidzu.

– Un pēc tam uzreiz sākāt strādāt savā profesijā?

– Jā, tā bija. Sāku strādāt Liepājas Tirdzniecības pārvaldes reklāmas birojā. Mūs, četrus cilvēkus no mākslas skolas, atlasīja. Nezinājām, kā tur būs, jo tas bija kaut kas jauns.

Mēs veidojām veikalu skatlogu iekārtojumu, restorāniem “iekšiņu” un “āriņu” – gan interjeru, gan eksterjeru. Izstrādājām skices, zīmējām mērogā, veidojām maketus.

Un to viens mākslinieks nevarēja izdarīt, bija vesela komanda, ieskaitot galdniekus un citus profesionāļus.

Tagadējā Esperanto ielā mums bija darbnīcas, kur bija viss vajadzīgais. Šobrīd to dara vairāki uzņēmumi, bet tajā laikā bija tikai viena iestāde uz visu pilsētu.

Mēs darbojāmies līdzīgi mūsdienu dizaina birojiem, kas piedāvā iekārtojumu un vides reklāmas veikaliem, kafejnīcām, restorāniem, sabiedriskām vietām. Strādājām pie dažādiem noformējumiem.

Atceros, ka veidojām 1. maija svētkiem lozungus. Tie bija milzīgi, vairākus metrus gari, turklāt roku darbs, jo nekādu drukas iekārtu tajā laikā nebija.

Ar ķīmiskām nitrokrāsām, ar šablona palīdzību veidojām uzrakstus, lai tie izturētu jebkādos laikapstākļos. Darbnīcā dažkārt valdīja tāds krāsu smārds, ka galva reiba.

– Jūs tikko no skolas sola tikāt šādā vietā?

– Jā, priecājos, ka mani izvēlējās. Tikai mākslinieks Pēteris Lieģis reklāmas birojā bija ar lielāku pieredzi. Viņš vairāk nodarbojās ar metālkalumiem. Mēs visi četri bijām ārkārtīgi draudzīgi un viens otru pamācījām.

Tur es nostrādāju aptuveni 10 gadus.

Un tas bija laiks, kad valdīja cenzūra. Viss bija jāsaskaņo, nedrīkstēja kļūdīties, bija jāievēro dažādi tā laika noteikumi, kanoni.

Skices nesām uz partijas komiteju apstiprināt. Uzlika rezolūciju, ka nav pretpadomju, ir izmantotas “pareizās” krāsas un viss pārējais ir saskaņots.

To, kā mēs strādājām, vēl šodien atceros. Bija ļoti daudz roku darba. Ar medicīnisko skalpelīti griezām trafaretiņus, tādu ploteru kā mūsdienās nebija.

Taisījām no papīra šablonus, tinām pirkstiņus ar līmlenti, jo, regulāri griežot trafaretus, uz pirkstiem veidojās tulznas. Izejot dzīvē šim posmam cauri, es iemācījos visu!

– Kā pēc tam nonācāt muzejā?

– No draugiem, māksliniekiem, uzzināju, ka ir mākslinieka vakance Liepājas muzejā. Es nodomāju: “Viena? Muzejā? Likt gleznas?” Atbildība šķita ļoti liela.

Pārdzīvoju – kā nu es viena tikšu galā. Bet draugi mani iedrošināja, sacīja, lai nebaidos, viņi nākšot palīgā, ja vajadzēs.

Sāku kā māksliniece, vēlāk vadīju Mākslas nodaļu. Strādājot muzejā, iepazinu daudzus ļoti brīnišķīgus māksliniekus, kuriem iekārtoju izstādes. Piemēram, Kurtu Fridrihsonu, Maiju Tabaku, Lilitu un Pēteri Postažus, Lolitu Zikmani.

Brīnišķīga bija iepazīšanās ar mākslas zinātnieci Tatjanu Sutu, ar Terēzi Kokli, veidojot Leo Kokles darbu izstādi. Izcilas personības.

Īpaša pieredze bija organizējot Zviedrijā dzīvojušā Jura Kronberga tēva Rūdolfa Kronberga darbu izstādi. Tā bija mana pirmā lielā starptautiskā pieredze.

Iestājos augstskolā studiju programmā “Mākslas pasākuma organizators”, kas izskoloja mūs par izstāžu kuratoriem. Atkal satiku profesoru Aldi Kļaviņu, kas bija mans pasniedzējs arī mākslas skolā.

Studijas ļoti patika, bija vieslektori no Rīgas – Ingrīda Burāne, Astrīda Rogule, Ojārs Spārītis un citi. Izcilas personības.

– Muzejā vadījāt arī Mākslas nodaļu, šķiet, darbu izbaudījāt. Bet kā nonācāt skolā?

– Augstskolas docente, profesore Inta Klāsone mani uzrunāja, jautājot, vai es nevarētu mazliet Nīcas skolā pastrādāt. Jo tur vizuālās mākslas skolotāja devās pensijā.

Un muzejs neiebilda, tajā laikā direktore bija Aina Burija, viņa man atļāva savienot abus darbus.

– Un beigu beigās skola jūs atvīla muzejam pavisam?

– Jā, zināmā mērā tā var teikt. Sāka iepatikties, ka vasaras brīvas.

Toreiz vasaras bija brīvas, precizēju – vairāk brīvas, nekā tas ir skolotājiem tagad. Turklāt rajona skolotājiem bija dažādi bonusi un atvieglojumi

– Cik ilgi nostrādājāt skolā?

– Skola bija mana trešā darbavieta, un tur pavadīti vairāk nekā 20 gadi. Nīcas vidusskolā man ļoti patika.

Daudzus savus talantīgos audzēkņus atceros – Valters Krētainis, Guntis Jekste, Linda Role, Toms Jeršovs, Aleksis Filaks. Viņi izvēlējās mākslas ceļu. Arī Krista Siliņa, kura izvēlējās studēt arhitektūru. Ir vēl daudzi citi, grēks kādu aizmirst.

Bet es mazliet pastrādāju arī Liepājas 10. vidusskolā, kur eksperimentālā kārtā tika izveidota pamatskolas (no 5. līdz 9. klasei) mākslas novirziena klase un mani uzrunāja kļūt par klases audzinātāju, izstrādāt programmu. 

Arī šeit man bija brīnišķīgi skolēni, brīnišķīgi mākslinieki: Elīna Štobe, Elīna Kalniņa, Agate Ķiģele-Ābele, Mikus Fomins. Arī Zane Lobānova, kurai ļoti labi padevās māksla, bet dzīvē izvēlējās psiholoģes karjeru, Dace Dieviņa.

Pie Daces es eju vingrot. Atceros viņu kā bižainu, smaidīgu meitenīti. Apmeklējot Daces vadītos treniņus, uzzināju, ka viņa ļoti gribējusi nākt pie manis arī ārpus skolas mācīties zīmēt, kļūt par mākslinieci, bet mamma nav ļāvusi. “Un labi, ka tā!” es viņai saku. Jo tagad ir kļuvusi par brīnišķīgu treneri un uztura speciālisti.

Bet es varētu saukt vēl un vēl savu skolēnu vārdus, piemēram, Margarita Einiņa-Markova. Daudzi bija ar savu domāšanu.

Es izmantoju iespēju, ka Nīcā man skolas direktors, nu jau nelaiķis, Gunārs Grīnbergs uzticējās.

Es atļāvu skolēniem būt maksimāli radošiem, veidot savu individuālo rokrakstu mākslā.

Strādājām ne tikai klasē, bet devāmies gleznot ainavas brīvā dabā. Pamanīju, ka zaļā prakse, šī īpašā pieredze, daudzus pamudināja izvēlēties māksliniecisko virzienu.

Kā mēs likām atzīmes? Visi kopā. Bērni paši piedalījās vērtēšanā, līdzdarbojās.

– Saprotu, ka tam vajadzēja drosmi?

– Jā, bet es ticēju, ka man ir aizmugure – Nīcas vidusskolas direktors Gunārs Grīnbergs. Es taču esmu bijusi nevaldāma visu laiku. Man tas humors… Es bieži vien varēju satracināt (smejas).

– Kā tas izpaudās?

– Esmu temperamentīga jau no bērnības. Mākslas skolā visu laiku centos radīt jautru atmosfēru. Jokojos, smējos, delverējos, bet tā cilvēcīgi, lai būtu jautrība.

Un kas tik netika izdomāts! Visādas blēņas, radoši nedarbi, ja tā var teikt.

Reiz mājās vakarā gultiņās, spriedām, ka kaut ko vajadzētu izdomāt. Paņēmām gultas palagus, ar akvareļu krāsām izkrāsojām seju un devāmies ārā. Skrējām ar palagiem uz galvas un uz ielas biedējām cilvēkus. Mums tikai vajadzēja šo ekšenu!

– Pārlasot jūsu biogrāfiju, jūtams, ka pedagogam, vecmeistaram Matīsam Zavickim ir bijusi liela nozīme jūsu dzīvē.

– Zavickis bija un ir mans elks mākslā, arī dzīves skolotājs. Viņš man mākslas skolā mācīja anatomiju, nolika priekšā vislielākos kaulus – mulāžas –, lai būtu vairāk jāstrādā, lai mani “pieliktu pie vietas”.

Viņš man reiz jautāja: “Meiten, vai tu esi bijusi mākslinieku darbnīcā?” Sacīju, ka ne. Un viņš nosauca adresi, uzaicināja pie sevis atnākt. Es aizgāju, un man pavērās pilnīgi cita pasaule.

Zavickis bija liela auguma cilvēks, ļoti inteliģents, visu laiku mācījās, pārlasīja mākslas grāmatas, franču literatūru oriģinālvalodā, arī rakstīja savu dienasgrāmatu franciski.

Un viņš man sacīja – ja es gribu to mākslu, tad ir ļoti nopietni jāstrādā.

To es arī darīju, turpināju pie viņa mācīties, līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Viņa darbnīcā bija ļoti nopietna darīšana, kopā gleznojām pēc vieniem un tiem pašiem uzstādījumiem, mācījos zīmēt un gleznot modeļus, portretus, bija arī akti.

Mani kolēģi, kas stājās Mākslas akadēmijā, nevarēja iestāties bez iepriekšējas sagatavošanās.

Zavickis arī man deva iespēju apmācīt jauniešus, kuri pirms iestājeksāmeniem mākslas skolā nāca uzlabot zīmēšanas, gleznošanas un kompozīcijas prasmes, jo tas bija laiks, kad bija jāiztur ļoti liels konkurss, lai iestātos mākslas skolā. Te varbūt aizsākās tā mana pedagoģija.

Darbošanās Zavicka meistardarbnīcā bija brīnišķīga mākslas pieredze padsmit gadu garumā. Vecmeistara aiziešana mūžībā man bija ārkārtīgi liels zaudējums.

– Rezumējot – kāds ir viņa devums personīgi jums?

– Es varu tagad uzzīmēt jebko, ja vien vēlos. Vienu no saviem diplomdarbiem es veltīju Zavickim, rakstīju pētījumu par viņa daiļradi. Viņš ir tiešām kolosāls mākslinieks.

Es ļoti vēlētos, lai viņa radošajam mantojumam tiktu pievērsta lielāka uzmanība un pilsēta ar viņu lepotos.

– Lasīju, ka bērnībā gribējāt kļūt par tēlnieci.

– Jā, man tas likās kaut kas tāds… Es gāju Skrundā uz bibliotēku, skatījos mākslas grāmatas, pētīju attēlus ar skulptūrām. Domāju, kā vispār var ko tādu uztaisīt. Nezināju, kā to dara, kas ir ģipsis, kas māls.

Pētīju monumentālos tēlniecības darbus. Kā no akmens vai bronzas var ko tik brīnumainu radīt!?

– Mūsdienās daļa pedagogu, lai arī sasniedz pensijas vecumu, turpina strādāt. Bet jūs nepalikāt.

– Es gribēju vairāk strādāt radoši, gribēju brīvību. Bet skola paņēma tik ļoti daudz laika, ka radošām izpausmēm vairs neatlika.

Un pedagoga darbs paņem ļoti daudz enerģijas.

Dienas beigās esi tik noguris, ka vairs nekam neatliek spēka. Biju nogurusi.

– Kā piepildījāt dienas, kad skolas durvis aizvērāt?

– Es vienkārši gleznoju, zīmēju, sakārtoju to, kas bija uzkrāts, jo manā ieskatā ne visi darbi ir vienādi labi.

Bet, kad atbrauc ciemos Linda (meita Linda Rozentāle-Roze – aut. piez.) un es saku, ka šis vai tas ir jāmet ārā, tad viņa neļauj un paņem sev (pasmaida). Es regulāri piedalos mākslas izstādēs.

Šobrīd esmu laimīga.

Mani iepriecina cilvēki, kas man ir apkārt. Es lepojos ar savu meitu un mazmeitu, viņas man ir brīnišķīgi palīgi.

– Kādēļ nolēmāt, ka šis ir īstais brīdis rādīt karikatūras, ko iepriekš nedarījāt?

– Ir iekrājies pietiekami daudz darbu. Un man ir tik daudz gadu, ka ne no kā vairs nav bail.

Kas arī ir būtiski – ar lepnumu šogad svinēju savus septiņdesmit, kad Liepājas muzejs svin 100 gadu jubileju. Arī šī likumsakarība mani pamudināja iekārtot izstādi.

Muzejā esmu strādājusi gan par mākslinieci, gan Mākslas nodaļas vadītāju, šeit guvu ļoti interesantu darba pieredzi, iekārtojot ekspozīcijas, atvedot izstādes, arī ārzemju izstādes. Tā bija mana kompetence, un šobrīd ar starptautisko izstāžu projektiem muzejā strādā mana meita.

Dažkārt var tikai pabrīnīties, kā dzīvē notiek.

– Kas ir redzams karikatūrās?

– Pieskaitu tās sadzīves žanram. Attēloju to, ko es redzu, kas notiek apkārt. Šobrīd ir naudas kults, dzenamies tikai pēc tās. Strādājam vairākos darbos.

Mīlestība, empātija sastopama aizvien mazāk, cilvēki viens otru izmanto, cenšas pakļaut.

Un tas karikatūrās arī ir. Bet es aicinu – neuztveriet, lūdzu, neko no zīmētā personīgi. Kariķēju mūsdienu jeb jauno laiku vērtības.

Iedvesmu smeļos visapkārt. Ļoti izvēlos, uz kādiem pasākumiem doties, jo vienmēr ir tā, ka pamanos ieraudzīt daudz potenciālo modeļu, ko pēc tam izmantot karikatūrās.

Cilvēki, cenšoties sekot laikam un modei, tik ļoti pārcenšas, ka viņi patiesībā no sevis rada dzīvu karikatūru. Daiļais dzimums tik ļoti cenšas iepatikties, ka ar injekciju un plastiskās ķirurģijas palīdzību rada pretēju efektu un kļūst par manu karikatūru iedvesmas avotu (smejas).

– Kādēļ izstādei dots nosaukums “Vai es jūku prātā?”?

– Iedvesmojos no dziesmas, kurā ir vārdi: “Es šodien jūku prātā, es rītu būšu brīvs.” Un šī izstāde ir manas izteiksmes brīvība.

Rodas jautājums – ja es esmu brīva, cik plašas ir brīvības robežas un vai es jūku prātā? Jo tas, kas ir atainots, rosina šo jautājumu.

– Kāda ir jūsu dzīvesprieka recepte?

– Nemaz nezinu. Ja redzu, ka cilvēks ir saskumis, es gribu uzmundrināt. Un man tas labi padodas. Nezinu, kā man tā sanāk!

Vizītkarte

Dzintra Rozentāle

• Dzimusi 1954. gada 29. jūlijā Saldū.
• Pabeigusi Skrundas 1. vidusskolu, absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu.
• Ieguvusi augstāko izglītību Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, studiju programmā “Mākslas pasākumu organizators”, ir vispārējās izglītības skolotāja kvalifikācija.
• Vecmeistara Matīsa Zavicka skolniece.
• Strādājusi Liepājas Tirdzniecības reklāmas birojā par mākslinieci.
• Bijusi Liepājas muzeja māksliniece un vadījusi tā Mākslas nodaļu.
• Strādājusi Nīcas vidusskolā un Liepājas 10. vidusskolā par vizuālās mākslas skolotāju.
• Izstādēs piedalās kopš 1975. gada, sarīkojusi 18 personālizstādes, tostarp Veronā (Itālijā).
• Ilustrējusi vairākas pasaku un dzejoļu grāmatas bērniem un pieaugušajiem.
• Meita Linda Rozentāle-Roze, mazmeita Martina Kristela Roze.
• Veselību uztur vingrojot, patīk apmeklēt izstādes, teātri, koncertus un ceļot.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.