“Caur šo darbu ļoti daudz mācos”

Latvijas Lauksaimniecības muzejā, kas iepazīstina ar lauksaimniecības nozaru attīstību, saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām, līdz šim valdījuši pelēkie toņi. Pagājušā gadsimta 80. gados veidotie sienas gleznojumi zemes toņos nu ieguvuši jaunu akcentu – košu, 30 kvadrātmetrus lielu sienas gleznojumu, kurā redzams laika posms no agra pavasara, kad lini tiek iesēti, līdz to novākšanai rudenī. Gleznojums tematiski ieved muzeja ekspozīcijā, kas ļauj ielūkoties linu apstrādes procesā.

Linkopības pirmsākumi meklējami jau 5000 gadus pirms mūsu ēras, kad senie ēģiptieši, asīrieši un indieši linus izmantoja darba drēbju gatavošanai. Jau toreiz cilvēki novērtēja linšķiedras augsto mehānisko izturību un linu audekla antibakteriālās īpašības. Latvijas teritorijā linus sāka audzēt 2.–4. gadsimtā, kad šķiedru izmatoja apģērba gatavošanai, no tās darināja auklas, apavus, zvejas tīklus un citus priekšmetus.

“Sienas gleznojuma koncepts ir muzeja galvenās krājuma glabātājas Ingas Slesares izauklēta ideja. Realizējot šo ideju, visas tās darbības, kas linu apstrādes gaitā notiek ārpusē, esmu ielikusi ainavā.

Tā kā muzejā nav dienasgaismas un valda piezemētie, latviski pelēkie un brūnie toņi, centos ienest dzīvību un parādīt šo procesu lauku ainavas laika ritumā.

Izmantoju Latvijas Lauksaimniecības muzeja, Talsu novada muzeja un interneta resursu materiālus, kā arī vecās fotogrāfijas, ko palielināju un pēcāk pārveidoju. Man kopēšana neliekas interesanta – nekad nav likusies. Iesāku darbu 29. jūnijā, bet pagāja vairākas dienas, kamēr sapratu, kā darboties un iestrādāt krāsas. Vienai kārtai klāju virsū nākamo, bet jāņem vērā arī konteksts – tikko viena vieta izmainās, jāpārveido arī pārējās. Šī ideja, mērogs un tehnika mani ieinteresēja – caur šo darbu ļoti daudz mācos,” atklāj I. Ozoliņa.

No sēklas līdz gatavam produktam

Viņa uzsver, ka linu apstrāde ir diezgan sarežģīta, – šī iemesla dēļ linkopība Latvijā ir apsīkusi. Lini, sēti maija beigās, plūkšanas gatavību sasniedza augusta pirmajā pusē. Pēc linu noplūkšanas tos pogaļu atdalīšanai sukāja ar susekli, bet pēc tam mērca mārkos, kas bija ierīkoti neitrālā brūnā māla vai glūdas zemē. Mērcēšanas uzdevums bija atbrīvot šķiedru no koksnes – tas ilga vienu līdz trīs nedēļas. Pēc mērcēšanas stiebrus tilināja (izklāja žāvēšanai) rasā, kam sekoja stiebru žāvēšana rijās. Pēc žāvēšanas linus mīstīja, kulstīja un sukāja metāla zaru suseklī. Gludo linu šķiedru vērpējas savērpa linu diegos, ko tad izmantoja aušanai.

Dabā notiekošie procesi iedvesmojuši I. Ozoliņu jau bērnībā. “Kad man mazotnē bija smagi, meklēju patvērumu dabā. Reizēm ieraugu kaut ko un saprotu: jā, tieši šo man gribas uzgleznot! Tā tapa ainavu sērija, ko es saucu par “kalendāra mākslu”. Izmantoju vecos kalendārus, kuros bija kolosālas bildes. Pirmais pasūtījuma darbs Latvijā man bija portrets, ko meitene gribēja uzdāvināt puisim dzimšanas dienā. Vienlaikus tās ir atmiņas. Vidusskolas laikā braucu uz Rīgu mācīties zīmēt un pēcāk iestājos Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. Dažus gadus pastrādāju skolā, bet sapratu, ka tas nav tas, ko es gribētu darīt. Atgriezos Talsos un sāku strādāt Talsu SCO par mākslinieci noformētāju. Sekoja darbs Talsu novada muzejā, un drīz pēc jauno muzeja telpu atvēršanas uzsāku savu uzņēmējdarbību datorgrafikas, interjera un vides dizaina jomā. Pēdējais darbs pirms aizbraukšanas no Latvijas bija Virbu muižā, kur veidoju muižas interjeru un muižas ēkas apdari. Gleznot iesāku pandēmijas laikā, kad nebija brīv nekur iet. Tā bija pilnīgi jauna lieta, ko es nekad agrāk nebiju darījusi. Lai varētu sekmīgi darboties, ir vajadzīga privāta telpa, jo gleznošana ir intīms process, kas prasa nodošanos. Sāku ar to, kas nerunā pretī (smejas), – ar kluso dabu un ziediem. Nākamā bija ainava, un tad ķēros pie portreta.”