Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Abi 90. gados bija bērni, un viņi uzsver, ka šis nav dokumentāls stāsts, bet subjektīvs redzējums par dažādiem raksturiem vēsturiskajos notikumos.
– Vai abi ar dramaturgu noskaidrojāt, kāpēc tolaik spējām būt atšķirīgi, tomēr vienoti?
– Protams! Jo mums bija ļoti spēcīgs ārējais ienaidnieks, mēs visi zinājām, ko gribam. Mērķis bija viens – brīva Latvija. Kas notiek, kad iestājas brīvība, tālāk jau viedokļi atšķīrās.
Zinājām, ka Latvija bija, 1918. gadā izveidota. Tālāk jau atklājās daudz negodīgu lietu – Molotova-Ribentropa pakts, kas bija pasaules lielākā netaisnība. Tāda arī šodien notiek, mēs nezinām, kādi pakti tiek parakstīti.
Cerams, tādu nav, bet, ja vēsture pierādīja, ka tas ir iespējams, tad neapšaubu, ka arī šodien var notikt kaut kas tāds.
– Šodien arī ir milzīgs apdraudējums, faktiski tas pats, kas pirms vairāk nekā 30 gadiem. Kas noticis ar mums?
– Domāju, ka lielākā sabiedrības daļa ir vīlusies. Tāpēc ļoti bīstams ir populisms, jo aizvainoto ir daudz gan starp krievvalodīgajiem, gan latviešiem.
Viens iemesls – iedotās nepilsoņu pases, pasakot, ka jūs neesat mūsējie. Pārāk šķirojām.
Bija tādi apstākļi, kad bija jāpasaka, kas ir melns un kas balts. Tagad ir ļoti līdzīgi, mums skaidri jānodala, kas ir ienaidnieks un kas savs.
Reizēm pārāk pavirši izturamies pret kultūru un izglītību, kas ir ļoti jāstiprina. Protams, ekonomika ir svarīga un militārais sektors, bet mums nav skaidras prioritātes. Kurp tad mēs kā valsts virzāmies?
Bija mērķi būt Eiropas Savienībā, NATO. Nav jaunu mērķu. Mēs neesam atbildējuši uz jautājumu, kas Latvija grib būt pasaules kontekstā. Esam neatkarīgi, bet – kas ir nākamais mūsu ambiciozais projekts?
– Un vēl – atmodas laikā bija pilnīgi skaidrs, kuri ir mūsu līderi. Bet tagad?
– Līderība ir vēl viena problemātiska tēma, par to reflektē arī Dīča lugā. Lugā ir trīs teļi, vīriešu tēli, kuri, apvienoti vienā, būtu ideālā savienība.
Par savienībām, kas veido izaugsmi, daudz reflektējis Rainis. Baibiņa un Uldis, Tots un Lelde, Lāčplēsis, Spīdola un Laimdota.
Taču esmu secinājis, ka mūsu literatūrā atklājas savienību neiespējamība. Kods mums tāds diezgan jocīgs.
Ar to rakstnieki nodarījuši diezgan lielu skādi. Vienīgais mums ir Brigaderes Sprīdītis, kurš atrod savas mājas, kur ir vislabāk.
Citi ir diezgan depresīvi, arī Blaumanis. “Indrānos” ir iekodēts, ka paaudzes nekad nesatiksies. Dīcim lugā ir skaidrs viedoklis, bet neatklāšu, ir jānāk un jāskatās.
– Teļi – vīrieši… Man bija asociācijas ar zelta teļu – mantas un naudas elku, kas sekoja brīvībai.
– Šo aspektu es nebiju apskatījies! Nauda arī figurē. Taču mums teļš ir jauns cilvēks, kam ir spēks un jau brieduma sākums dzīvē. Un arī, protams, vārdu spēle – ceļš un teļš.
Daudzi skatītāji domā, ka tā ir drukas kļūda. Gribu atgādināt, ka nav.
– Par šo arī vēlos parunāt. Lai cik esam aizvainoti un vīlušies, daudzi ceļas aizstāvēt kanonus un iebilst, piemēram, ka vampīrfilmu nedrīkst saukt “Mūžības skartie” un nedrīkst smieties par “Baltijas ceļu”.
– Tās ir pilnīgas muļķības. Kāpēc filma nevar saukties “Mūžības skartie”?! Neredzu nekādu pamatojumu, nosaukumam nav patenta.
Laikam mums, latviešiem, ir problēmas ar humoru.
Iespējams, no apdraudējuma izjūtas mums ir zema pašapziņa.
Kāpēc ir problēma satikties ar pilsoni, kas runā krievu valodā? Visi tie ārprāti ar “Atkrievisko Latviju”, tas ir nacisms otrā pusē, iebraucam otrā galējībā.
Arī to mēs izrādē apspēlējam ar humoru, ka varam ieslīgt otrā galējībā, ka varam piespiest kādu uz kaut ko.
Mums ir jāsarunājas, jāveido dialogs, bet reizēm ir sajūta, ka atgriežamies 90. gados, ja runā par psiholoģisko attīstību.
Ir notikusi ekonomiskā attīstība, esam pārtikuši, mums nav tukši veikali, kā 90. gados. Jā, darba algas varētu būt lielākas. Kāds māk nopelnīt vairāk. Kāds māk nozagt, bet mums jāmāk tādus atrast un pateikt, ka tas ir slikti, ko tu dari.
Kad nodibināja KNAB? Tam vajadzēja būt jau 1992. gadā, bet neviens neiedomājās neko tādu.
Mēs augam, esam pašlaik pusaudžu vecumā. Varbūt briedums slēpjas laikā? Mēs esam ļoti jauna valsts, ja izņemam ārā [okupāciju]. Ir periods no 1918. gada un šis.
– Tas nav pat viena cilvēka mūžs.
– Tieši tā. Es varbūt tagad attaisnoju, kāpēc esam tur, kur esam. Varbūt tā ir normāla attīstība.
Vienīgi nedrīkstam aizmirst, ka nekāda ekonomika neattīstīsies, ja nebūs dizaina, literatūras, mākslas, teātra, koncertu.
Kādēļ attīstīt uzņēmējdarbību, ja cilvēkiem nav, ko darīt, ja nekas nenotiek. Jauni cilvēki grib braukt tur, kur kaut kas notiek. Tāpēc uzņēmējiem ir jāatbalsta kultūra. Arī nesaprotama, jo tā ir inovāciju kultūra.
Mani nedaudz biedē tendence, ka cilvēki negrib nākt uz teātri, jo tur ir jādomā.
Teātris arvien vairāk kļūst par patērētāju teātri, jo skatītāji grib izklaidi. Tas nav attaisnojums, ka ir šausmīgs laiks un ikdiena, kari. Izklaidei ir jābūt teātrī, bet jābūt arī domāšanas procesam. Citādi mēs paliksim truli. Mēs taču neēdam tikai hamburgerus.
Gribu pateikt visiem uzņēmējiem, kas labi pelna, jūs taču ejat uz restorāniem! Tā ir kvalitatīva pārtika, un ir jābūt arī kvalitatīvai kultūrai.
– Atgriežoties pie mūsu brīvības, vai sanāk, ka šodien īsti nav vērtību? Blakus Krievija žvadzina ieročus un apgalvo – jūs drīz būsiet mūsu! Bet mēs atmetam ar roku, ai, nu, cik par to var!
– Mūsu lielākā vērtība ir neatkarība un brīvība. Mēs varam būt saimnieki un paši noteikt, kā mēs gribam dzīvot. Varam radīt savu mākslu, savu produkciju, varam teikt pasaulei, ka esam latvieši. Mēs varam dabūt “Oskaru”.
Bet lielākā vērtība un vienīgais, kāpēc varam saukties par valsti, ir valoda. Jo bez valodas nav kultūras un izglītības. Tā apliecina, ka esam tiesīgi būt neatkarīgi. Cita starptautiska pamatojuma nav.
Nevajadzētu māksliniekiem saistīt rokas
Inna Gīle, vēsturniece
Ja mākslinieki cilā nesenas tēmas, tas ir ļoti labi, jo viņi šos jautājumus aktualizē. Cilvēki sāk vairāk par to interesēties, lasa grāmatas un pētījumus, nāk uz izstādēm, tā veidojas plašāka izpratne par to, kas saistīts ar mūsu vēsturi un šobrīd ietekmē mūsu tagadni.
Ja runa ir par nesenu pagātni un laikabiedri vēl ir dzīvi, tad ļoti daudziem cilvēkiem ir viedoklis par notikušo. Mākslinieki aicina paskatīties no citiem skatpunktiem, kas ir pozitīvi.
Mīnuss varētu būtu tāds, ka cilvēki, kuri nezina, nav piedzīvojuši to laiku, var uztvert mākslinieka redzējumu kā vienīgo viedokli.
Piemēram, tiek uzņemta filma par konkrētu vēstures notikumu, un cilvēki, kas to noskatījušies, nereti domā, ka nu zina pilnīgi visu par to.
Cilvēks var arī neatšķirt, kas ir sagrozīts vai pielāgots filmas vajadzībām.
Tomēr māksliniekiem saistīt rokas arī nevajadzētu, jo viņiem ir ekskluzīva iespēja radīt savu mākslas darbu tā, kā paši to vēlas.
Apmeklējot izrādes, izstādes vai filmas par vēsturiskiem notikumiem, mums jāņem vērā, ka tas ir mākslinieku redzējums, nevis patiesība.
Domāju, ka arī māksliniekiem vajadzētu uzsvērt, ka tas nav faktu atspoguļojums, bet radošās grupas redzējums par notikušo.
Mākslinieks drīkst izmantot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai atspoguļotu savu vēstījumu, bet
piekrītu arī cilvēkiem, kuri uzskata kādu lietu zaimošanu par nepieņemamu.
Nav vienas patiesības. Māksliniekam ir tiesības radīt provokatīvus darbus, jo viņa mērķis ir uzjundīt emocijas. Vai tās ir labas vai sliktas, atkarīgs no katra skatītāja.
Mums ir tiesības izteikties par mākslu, gan nopelt, gan slavināt, bet nevaram to aizliegt. Zinām no vēstures – tiklīdz ierobežo māksliniekus, tas ne pie kā laba nenoved.
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
