Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
“Ja man raisās sajūtas, ka šis varētu būt piedzīvojums, tad arī ceru, ka būs piedzīvojums māksliniekiem, kuri veidos šo darbu, un tad – piedzīvojums skatītājiem,” viņš ieskicē iecerētos iestudējumus.
Akcents uz saturu
“Ja kāds mākslinieks atnāk ar materiālu, kas ļoti spēcīgi trāpa, tad man pašam primāri kā teātra skatītājam gribas to redzēt un piedzīvot,” tā sadarbībā ar režisoriem V. Sīlis izplānojis desmit jauniestudējumus, starp kuriem ir tradicionālais Ziemassvētku koncerts un Teātra dienas koncerts.
“Šoreiz ļoti liels akcents likts uz saturu, kas ir pamatīgs un interesi raisošs.
Tad jau var domāt tālāk, kas ir interesants formā. Šie stāsti nav klasiski un vienkārši,” viņš saka.
“Viesturam Roziņam bija vairākas idejas. Izlasīju lugu “Divu siržu zēns”, un tā trāpa neprātīgi. Mēs esam pieraduši dzīvot vārda brīvībā, šīs tiesības mums ir nodrošinātas. Kā redzam kaimiņzemē, ar nāvējošiem ieročiem ļoti ātri tās var apklusināt.
Izrādē stāsts ir par ģimeni, kuras dēli pēc tam, kad “Taliban” pārņēma varu Afganistānā, gribēja pateikt runu skolas laukumā. Viņi pateica, un sākās ceļojums cauri visai Eiropai,” stāsta V. Sīlis.
Ar režisori Inesi Mičuli runāts par to, ka vajadzētu iestudēt lielu dramatisku darbu.
“Tā kā puse iestudējumu ir jaunas lugas, gribējās nedaudz sasvērt kausus.
Bija doma par aktieriski lieliem uzdevumiem, un nonācām pie Artūra Millera lugas, kas ir viena no amerikāņu klasikas stūrakmeņiem,” atklāj mākslinieciskais vadītājs.
Elmārs Seņkovs pēc triloģijas Liepājas teātrī gribējis radīt kaut ko pavisam citādu.
Režisors atnāca ar ideju par 90. gadu biznesa vidi – cilvēkiem, kuri bija pavisam jauni, kad nokļuva pie varas, kam vajadzēja daudz ambīciju un riska. Tā nu taps stāsts par šo trako laiku.
Ar jauno režisori Endīni Bērziņu kopīgi nonākts pie lugas par cilvēka dabu “2401 objekts”.
Vīrietis, kuram bija veikta lobotomija, nodzīvoja ļoti garu mūžu, bet katru dienu pamodās no šīs operācijas, jo nevarēja radīt jaunas atmiņas.
“Šis ir stāsts par to, kā piedzīvot visdramatiskākos mirkļus neskaitāmas reizes. Šaušalīgs, bet ļoti skaists darbs, asprātīgi uzrakstīts trim aktieriem,” pauž V. Sīlis.
Dodamies priekā!
Matīss Budovskis debitēs uz lielās skatuves, iestudējot trilleri. “Gandrīz Agata Kristi, lai gan trillera sajūtu radīs izvēles, nevis noskaidrošana, kurš vainīgs. Detektīvs izmeklē Vakaru ciema dzejnieka slepkavību, bet stāsts veidojas par mākslas attiecībām ar sabiedrību,” atzīmē V. Sīlis.
Viņš pats veidos divus jauniestudējumus. Ludmilas Roziņas luga “Dievs ir šeit” ir par situācijām, kurās nonāk daudzi, bet domā, ka tā notiek tikai ar viņu vienu.
“Par mēģinājumiem tikt pie bērna publiski daudz nerunā, tas nebūt nav vienkārši, ir sarežģītas un sāpīgas izvēles.
L. Roziņa raksta ļoti asprātīgi, bet arī emocionāli spēcīgi. Šī luga dodas iekšā bailēs, kas ir katrā no mums, kurš gaida jaundzimušo,” stāsta valdes loceklis.
Kopā ar Rasu Bugavičuti-Pēci taps darbs par viena Liepājas dzīvokļa vēsturi – iestudējums lielam ansamblim, tehniski sarežģīts darbs.
“Ienākot jaunā dzīvesvietā, vienmēr domā par to, kas tur bija, kāda vēsture telpā saglabājusies un kas aizklāts ar reģipša plāksnēm. Tas būs ceļojums vienas telpas ietvaros dažādos laikos, par cilvēkiem un viņu cerībām,” stāsta V. Sīlis.
“Ziemassvētku koncerts būs visa mūsu kolektīva dāvana – dodamies priekā!”
viņš atklāj.
Savukārt Teātra dienas koncerta ideja radās aktieriem Kintijai Stūrei un Hugo Puriņam, tas būs viņu paaudzes veidots darbs – apbalvošanas ceremonija skatītājiem.
Koncertu veidot pieaicināts Roberts Dauburs.
Jāizkopj mecenātisms
Liepājas teātris ļauj sevi pierādīt jaunajiem režisoriem, kas ir ļoti svarīgi Latvijas teātra nākotnei kopumā, uzsver V. Sīlis.
“Kaut kur dzirdēju – “mēs nevaram riskēt dot taisīt”. Runa ir par Latviju, un mēs riskējam,” viņš norāda.
Teātrī ir maz vecākās paaudzes aktieru. V. Sīlis atklāj, ka divās izrādēs piedalīsies Ģirts Krūmiņš, kuru skatītāji redzēja uzvedumā “Tēvs klusums”.
Arī ar aktieriem, kuri nav štatā, teātris priecāsies sadarbību turpināt.
“Viegli nav,” uz jautājumu, vai pietiek finansējuma visām iecerēm, atbild valdes locekle administratīvajā un saimnieciskajā jomā Eva Ciekurze.
“Galvenā problēma – profesionālais repertuāra teātris Latvijā ir šaura niša, kurā darbojas astoņi teātri.
Septiņi ir valsts teātri, un noteikumus diktē valsts īstenotā finansēšanas politika. Ir jautājums ne tikai par algām, bet arī par iespējām ieguldīt jaunuzvedumos. Gan tajā, kas top uz skatuves un ko aktieri velk mugurā, gan radošajās komandās, cik tās var būt plašas un kādu honorāru šie cilvēki saņem citur. Liels ir viņu izbrīns, kad mēs runājam par turpat divreiz mazākiem skaitļiem.”
Taču ļoti priecē lielais skatītāju skaits, kas dod līdzsvaru un palīdz ieceres īstenot.
Iestudējumam “Annes Frankas dienasgrāmata” atbalstu sniedza fonds “Uniting”.
“Tas ļoti palīdzēja, jo izrāde ir liela un pašvaldības dotajā naudiņā īsti ielikt nevarēja. Sabiedrībā šobrīd nav mecenātisma vai ziedošanas paražu, tās jāveido no jauna.
Ir jautājums, cik ilgi varam paļauties uz publiskiem līdzekļiem un vai nav jāsāk veidot kādas citas tradīcijas,”
spriež E. Ciekurze.
V. Sīlis norāda, ka Liepāja ir ļoti īpaša pilsēta ar to, ka atbalsta profesionālo mākslu un gādā, lai ikdienas kultūras piedāvājums būtu plašs.
“Es gribētu paļauties, ka tajā apjomā, kādā esam atbalstīti līdz šim, ar to varam rēķināties,” par pašvaldības dotāciju saka E. Ciekurze.
Spēcīgi režisori
Pagājušās sezonas vidū notika daļēja teātra vadības maiņa. Peripetijas, kas saistās ar teātri kā institūciju, nav atstājušas būtisku ietekmi uz izrāžu kvalitāti, saka teātra kritiķis Atis Rozentāls.
“Iepriekšējās vadības, Herberta Laukšteina sastādītā programma ir realizējusies apbrīnojami veiksmīgi, teātris ir izgājis no šīs situācijas ar ļoti labām izrādēm, no kurām dažas ir nominētas, dažas nav, bet tas nenozīmē, ka šīs izrādes būtu sliktas,” viņš vērtē.
Liepājas teātris sevi parādījis kā ārkārtīgi interesants un radošs – ar saturiski un mākslinieciski kvalitatīvi realizētu piedāvājumu.
Zināma pēctecība esot jūtama attiecībā uz jaunās sezonas plāniem.
“Tā ir interese par mūsdienu procesiem. Esmu dzirdējis no cilvēkiem arī nopūtas par to, ka klasika praktiski neparādās. Taču man liekas, ka no situācijas ar vadības maiņu ieguvums ir tāds, ka Valters Sīlis spējis diezgan ātrā laikā sapulcēt ap sevi cilvēkus, kurus labi pazīst.
Režisoru sastāvs, kas Liepājas teātrim piesaistīts nākamajā sezonā, manuprāt, ir ļoti spēcīgs, un lai nu katrs teātris spētu sev tādu režisoru komandu sapulcināt.
Skatos uz gaidāmo sezonu ar lielu interesi, jo tur ir tēmas un nosaukumi, kas pilnīgi noteikti var izvērsties par ievērības cienīgiem notikumiem,”
pauž kritiķis.
Vecākās paaudzes aktieru trūkums Liepājas teātrī ir unikāla situācija Latvijas mērogā, atzīmē A. Rozentāls. Tas repertuāru ietekmē, jo acīmredzot nebūs izrādes ar vecāko paaudzi, sevišķi vīriešiem.
“Taču viss atkarīgs no tā, kādā atslēgā izrādi iestudē. Ir pietiekami daudz gadījumu teātra vēsturē, kad jauni cilvēki var nospēlēt vecus cilvēkus,” viņš saka.
Tāpat esot pietiekami daudz materiāla, ko izvēlēties, un atsevišķos iestudējumos var uzaicināt viesaktieri.
Uzziņai
Sezonas jauniestudējumi
- “Annes Frankas dienasgrāmata”, režisore Laura Groza;
- Ludmila Roziņa “Dievs ir šeit”, rež. Valters Sīlis;
- “Rītausma Vakaros”, rež. Matīss Budovskis sadarbībā ar dramaturgu Klāvu Melli;
- Fils Porters pēc Hameda Amiri romāna “Divu siržu zēns”, rež. Viesturs Roziņš;
- Artūrs Millers “Visi mani dēli”, rež. Inese Mičule;
- Artūrs Dīcis “Baltijas teļš”, rež. Elmārs Seņkovs;
- Luiss Heteringtons, Hanna Bārkere un Laiems Džārvišs “2401 objekts”, rež. Endīne Bērziņa;
- Rasa Bugavičute-Pēce “Dzīvoklis”, rež. V. Sīlis.
Avots: Liepājas teātris
