Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
“Esmu ilggadēja braukātāja pa skolām un zinu, ka ir ļoti daudz jauniešu, kuri nekad nav bijuši teātrī,” saka Cēsu Mazā teātra dibinātāja Ilze Liepa. “Tātad vecāki nekad viņus nav tur aizveduši.”
Programma “Latvijas skolas soma” ieved teātri tieši klasē.
Dzīvais brīnums skar
“Ar programmu “Skolas soma” esam pierādījuši, ka teātris nav tikai ēka. Tā nav tikai vieta ar kolonnām, samta priekškaru un krēsliem, kur sazin kas jāvelk mugurā un sazin kā jāuzvedas,” norāda programmas vadītāja Aija Tūna.
“Teātris nāk pie mums, un ir dzīvā saikne. Katrs ieejam izrādē tāds, kā tobrīd jūtamies.”
2022. gadā starptautiskās bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācijas Latvijas Nacionālais centrs “Assitej Latvia” kopā ar “Latvijas skolas somu” sāka rīkot programmā piedāvāto mobilo izrāžu skates, dodot iespēju skolotājiem iepazīt teātrus un iestudējumus, kurus aicināt uz savu skolu.
Šovasar reģionālā skate notika Liepājas Raiņa vidusskolā.
“Skolas somas” izrāde daudziem ir pirmā sastapšanās ar teātra mākslu. Sākumā no tā baidījušies,”
atzīst “Assitej Latvia” valdes loceklis un “Istabas teātra” mākslinieciskais vadītājs Jānis Znotiņš.
Kad “Istabas teātris” 2018. gadā iesaistījies programmā, uzreiz sapratuši pozitīvo aspektu.
“Lai arī mūsu jaunatnei ir ekrāni un dažādas citas izklaides, dzīvais kontakts, būšana šeit un tagad neatstāj vienaldzīgu nevienu. Protams, pusaudži dažkārt to izrāda, dažkārt ne vai pilnīgi pretēji rāda, ka viņiem nepatīk, bet viņus tas tomēr uzrunājis.
Neesam satikuši nevienu, kuru neskar mākslas brīnums, kaut arī viņš pirmo reizi redz teātri vai redz to neierastā vidē tepat klasē. Dzīvais kontakts atraisa cilvēku,” zina režisors.
Pretimnākšana bērniem un jauniešiem ir lieliska iespēja teātri spēlēt klasē, sporta zālē, pat skolas pagalmā.
“Mākslinieku pārdomāta operatīva rīcība pazīstamu telpu pārvērš par teātra vietu,” stāsta A. Tūna.
“Esmu tepat, elpoju šo gaisu un piedalos brīnuma tapšanā, tas ir līdzpārdzīvojums, tiek iekustināts domāšanas process.”
Programmas vadītājai ir ieteikumi pedagogiem. Pirmkārt, nevajadzētu uz izrādi par katru cenu atvest visus skolēnus.
“Domāsim par to, cik bērnu varēs labi saskatīt, cik daudz ir jēgpilni, lai piedzīvotu izrādi. Ja es lāgā neredzu un nedzirdu, vēl pienāk skolotāja un sapurina mani par to, ka dīdos, tad norise drīzāk ir ar mīnus zīmi,” pauž A. Tūna.
Pamīšus, ne cits aiz cita salikti krēsli, sēdvietas puslokā – nianses, kuras ļaus bērniem bez kavēkļiem izbaudīt priekšnesumu.
Sēž kapa klusumā
Cēsu Mazais teātris skatē parādīja kopā ar ukraiņu režisori Sofiju Meļņikovu iestudētu izrādi “Distance”.
Stāstu veido aktieru atmiņas par pusaudža gados piedzīvoto, atkarībām, pieļautām kļūdām.
Iestudējuma veidotāji uzdevuši sev jautājumus par to, kā būtu jāuzrunā pusaudžu auditorija, stāsta aktrise un režisore Ilze Liepa.
“Viņi sēž kapa klusumā un pēc izrādes neiet projām.
Domāju, ka atslēga ir godīgums. Ļoti godīgi un patiesi stāstām, un svarīgi ir tas, no kā ļoti baidījāmies, – lai nebūtu didaktiski. Nesakām, ka pīpēt vai dzert ir slikti, mēs visi esam to darījuši. Mēs padalāmies, ar kādām sekām ir jārēķinās. Vienam tas problēmas radīs, citam ne,” viņa atzīmē.
Skolā jaunieši ir savā vidē, tāpēc reizēm sākumā valda neobligātuma izjūta, bet pamazām skatītāji pierod un dzīvo līdzi. Ar katru jaunu iestudējumu esot bažas, kā to uztvers.
“Nekad nevar zināt. Iestudējot domā par vienu vecuma grupu, bet izrādās, tā aktuāla pavisam citai. Tas vienmēr ir pārsteiguma moments,” saka I. Liepa.
Kad kolēģi jautā, ar ko sākt, kad veido iestudējumu bērnu vai jauniešu auditorijai, J. Znotiņš sakot, ka ir divi varianti.
“Viens – ir ideja par kaut ko konkrētu. Kā ar izrādi “Dzīvs”, kad bijām Medicīnas muzejā un sapratām, ka gribam veidot izrādi par dzīvības pazīmēm.
Tālāk jādomā par vecuma grupu, vai tā būs pirmsskola, sākumskola, pamatskola vai vidusskola.
Tas ir ļoti svarīgi, un Valmieras vasaras festivālā jaunajiem profesionāļiem mācām, ka cilvēka attīstības psiholoģija ir veids, kā saprast konkrētā vecuma aktualitātes. Ne tikai tās, ko redzam ikdienā, bet arī tās, kas nāk no mūsu fizioloģijas, dabas, no tā, kādi esam radīti,” viņš stāsta.
Lai cik grūti būtu, māksliniekam nepieciešams it kā nedaudz palikt malā, atzīst J. Znotiņš.
“Strādājot ar pieaugušo auditoriju, ir skaidrs, ka tā vēlas dzirdēt tieši tavu viedokli. Strādājot ar bērniem un jauniešiem, svarīgi saprast, kas viņiem aktuāls.
Laiki šobrīd tik ļoti mainās, darbs, kas papildus jāiegulda, it tā vērts, jo rezultātā mēs spējam uzrunāt konkrētu vecumgrupu un paši no tā gūt prieku,” saka režisors.
Bez skolotāju “kuš!”
Vai skolotājiem skolēni īpaši jāsagatavo izrādei? J. Znotiņš ar to būtu uzmanīgs.
“Ja sagatavošana ir ļoti konkrēta – “Teātrī ir klusums, būs aktieri, un jūs nedrīkstat runāt, jums jābūt pieklājīgiem!” –, tā var izraisīt tikai to, ka sākumā nesaprot, kas īsti notiek. Vienmēr jau pēc desmit minūtēm “salūst” pat nostrostēti – dzīvo līdzi, un skolotāji tur vairs neko nevar izdarīt.
Kompānijas, kuras brauc uz skolām, apzinās, ka mūsdienās nav iespējams spēlēt teātri ar tā saucamo ceturto sienu. Pilnībā ignorējot skatītājus, nevar iegūt viņu mīlestību.
Ja visu laiku fonā dzird skolotāju “kuš!”, aktieri jūk prātā.
Mākslinieki tiks galā, viņi grib ar bērniem sarunāties, un klusums nav vajadzīgs,” uzsver režisors.
A. Tūna uzskata, ka skolēnu līdzdalība ir svarīga: “Ļaujiet sagaidīt un uzņemt māksliniekus, sarunājiet, ka viņi piedalīsies uzkārtošanas un nokārtošanas procesā, lai viņi pieskata izrādi kā saimnieki savā skolā. Tās ir prasmes, iemaņas un attieksmes, kas noderēs visā mūžā.”
Ideju iesaistīt skolēnus kā palīgus, šādi sagatavojot izrādei, J. Znotiņš vērtē atzinīgi, jo jaunieši pamana teātra profesijas, kuras skatītājs neredz, – gaismotājs, skatuves meistars, butafors.
Atgriezeniskā saite ar auditoriju ir ļoti svarīga, tomēr klātienē mēdz būt sarežģīti.
I. Liepa stāsta, ka pēc “Distances” izrādēm plānoja veidot diskusiju. Taču jauniešiem Cēsu Mazajā teātrī izrādes ir par smagām tēmām – atkarību, vardarbību –, par šādām sensitīvām lietām neviens publiski negrib runāt.
“Pēc jauniešu reakcijas sapratām, ka nevajag vairs neko runāt.
Kādā skolā puisis pēkšņi pielēca kājās un atzina, ka sevi saskatījis katrā stāstā. Bija pietiekami, ka viņš to pateica visas skolas priekšā. Bet tāds ir viens,” viņa saka.
“Lai pēc izrādēm rīkotu sarunas ar pusaudžiem, manuprāt, jābūt lielam speciālistam,” domā J. Znotiņš. “Citādi var izveidoties monologs vai arī jaunie cilvēki saka tikai labu.”
Arī viņš skolotājus rosinot atgriezenisko saiti veidot pēc tam stundās, ļaujot skolēniem uzrakstīt savas domas un nosūtīt māksliniekiem. Skatītāji saka paldies un jautā arī sociālajos tīklos.
“Ar maziem bērniem ir vieglāk, viņi vēl neprot melot, un uzreiz var just, vai patika.
To izmantojam, cenšamies mēģinājumus parādīt pēc iespējas agrāk, jo viņi uzreiz pasaka, ko nesaprata. Tad izlabojam pēc tā, ko viņi saka,” atklāj režisors.
Atgriezeniskā saite ir veids, kā izsekot līdzi auditorijas pārmaiņām.
“Cilvēkus maina tehnoloģiju klātesamība, arī pandēmija pagrieza sabiedrību citā virzienā. Atgriezeniskā saite ir vienīgais veids, kā vienmēr būt šeit un tagad un radīt atbilstošu izrādi.
“Istabas teātra” repertuārā ir pat pirms astoņiem gadiem radītas izrādes, un spēlējot ir svarīgi just, kā tās uzņem. Tas, kas bija aktuāls pirms pieciem gadiem, nu jau novecojis,” saka J. Znotiņš.
