– Mūsu intervija notiek “Vaduguns” mājvietā, Liepājas Latviešu biedrības namā, kur šobrīd iekārtota tautas tērpu izstāde. Šis apģērbs jums ir īpašs?

– Kad uzvelc tautas tērpu koncertam, jūties citādāk – mugura iztaisnojas, smaids izmainās, un izjūti piederību Latvijai.

Smagi svārki meitenēm, zābaki, pusmēteļi puišiem, bet – nekas, dejotājam jāprot tērpu iznest. Viņi arī to dara, tāpēc jau koncerti ir, lai varētu uzvilkt tautas tērpu.

Tas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc nāk dejot, – lai varētu uzģērbt skaisto Latvijas rotu, tautas tērpu.

– Ir palikušas dažas dienas līdz jubilejas koncertam.

– Viss izdarīts, bet ir sīkumi, kas vēl jānokārto. Kolektīvā mums sadalīti pienākumi, gatavojoties svētkiem. Man – salikt dejas, programmu, ir dejotāji, kuri gatavo noformējumu uz galdiem, citi gādā dāvaniņas, ziedus.

Tautas mākslas un kultūras centrs mums palīdz tehniskajos darbos, tā ka jubilejas koncertu un svinības veidojam kopīgi.

– Kāds ir koncerts, ko ar dejām stāstīsiet par saviem 25 gadiem?

– Vēstījums ir tāds, ka mums dzīve sastāv no dažādiem mirkļiem – gan priecīgākiem, gan skumjākiem –, tāpēc koncertā ir dažādu raksturu dejas.

Piedalās daudz kolektīvu, kam katram savi mirkļi uz skatuves, un tā veidojas kopējais stāsts. Noslēgumā būs visiem viena mana deja, ko veidoju tieši šim mirklim.

Neteiktu, ka tā romantiska, bet ar dziļāku domu nākotnē – lai mēs turpinātu dejot un mums viss noritētu labi.

Kopdejas mūzika ir dziesma “Pilni vižņu mani mati”.

Būtībā šis koncerts bija iecerēts 20. jubilejā pirms pieciem gadiem, bet tas gāja secen, jo pienāca kovida laiks.

Nosaukums ir saglabājies, mums tas patika, un nolēmām to saglabāt. Protams, ir citas dejas, bet arī tādas, kas bija iecerētas tajā koncertā.

– Esat arī agrāk veidojusi horeogrāfijas?

– Kādas trīs četras ir. Tās dejojam savos koncertos, lai atšķirtos no citiem kolektīviem. Man nav izteikta rokraksta; kāda mūzika – tāds noskaņojums dejā.

Katrā ziņā uzstādīt deju iespējams tikai kopdarbā ar kolektīvu.

Varu mājās izdomāt kustību, kombināciju vai rakstu, bet viss jāizmēģina ar dejotājiem. Ja kaut kas nesanāk, tad jāpamaina, jāvienojas, kā būtu labāk.

– Paslavējiet sevi – kāda līmeņa kolektīvs ir “Vaduguns”?

– Vislabākie, un citādāk arī nevar būt. Katrs kolektīvs jau ar to atšķiras, ka ir savā jomā un raksturā labākie.

Šogad mums gan Dienvidkurzemes, gan Liepājas deju apriņķa deju kolektīvu skatēs bija visaugstākās pakāpes, tā ka esam brīnišķīgi dejotāji.

Kopš kolektīvs pastāv, tas piedalījies visos Dziesmu un deju svētkos. Es to vadu no 2006. gada, kad mani uzrunāja kāda dejotāja, jo tajā brīdī nebija vadītāja.

Es tad jau vadīju deju kolektīvu “Vērgalīte”, kā arī biju agrāk dejojusi tautas deju ansamblī “Vaduguns”, tāpēc mani pazina.

“Vadugunī” vidējās paaudzes dejotāju vecuma diapazons ir plašs – no 30 līdz 60 gadiem, un kāds varbūt sācis pat agrāk, vai arī kādam ir pāri 60.

Gadu skaits nav noteicošais, svarīga ir fiziskā varēšana un vēlme mācīties.

Kaut vai atnāk cilvēks, kurš no dabas nav dejotājs, bet, ja viņš cenšas un grib iemācīties dejas soli, tad to arī apgūs. Varbūt ne tik eleganti, bet pratīs.

– Vai jums darbā bijušas neveiksmes?

– Lielas neveiksmes neatceros. Ir reizes, kad kaut kas nav izdevies, skatē nav nodejots tik labi, kā gribētos, bet tādas situācijas ātri aizmirstas.

Drīzāk ir dažādas ķibeles, kaut kādas aizķeršanās ikdienā, un tad vienkārši tās jārisina.

– Kāds ir jūsu pašas dejotājas ceļš?

– Esmu no Aizputes un tur kādu laiku dejoju bērnudārzā, kā jau visi bērni, bet skolā sāku nodarboties ar sporta dejām un daudzus gadus esmu dejojusi šajā jomā.

Tad pārtraucu, bet, kad atbraucu uz Liepāju mācīties Pedagoģiskajā augstskolā, mēs, vairākas Aizputes meitenes, izlēmām, ka kaut kas jādara, jo gribas dejot.

Izlasījām sludinājumu, ka uzņem “Vadugunī”, un aizgājām vienā grupā pieteikties. Tolaik kolektīvu vadīja Švarcīte (Elvīra Švarce – A. M.), vēlāk – Valda Grīnfelde, un turpinājām dejot pie viņas.

Kad sāku strādāt Vērgales pamatskolā par skolotāju, pagastā jau bija deju kolektīvs, arī palicis bez vadītājas, un tad Valda Grīnfelde mani ievirzīja “Vērgalītes” vadītājas darbā. Es to vadu no 1997. gada.

– Joprojām strādājat arī par sākumskolas skolotāju?

– Vairs ne, esmu tikai vadītāja “Vadugunij”, “Vērgalītei” un Otaņķu pagasta senioru deju kopai, kurā sievietes labākajos gados dejo dažādas dejas.

Tas ir brīnišķīgi, ka seniori grib nākt ārā no mājām un sapulcēties.

Viņi dejo, jo kustība ir svarīga, dziedējoša, tā saglabā jaunību un dzīvesprieku. Tikpat nepieciešams šiem cilvēkiem citam ar citu sarunāties, izstāstīt par dzīvi, pasmieties.

Vidējai paaudzei jau līdzīgi, tā ka lielas atšķirības nav. Visi nāk dejot ne tikai tāpēc, lai tiktu uz skatuves, bet arī būtu sabiedrībā, kolektīvā, kur katram ir sava vietiņa.

Starp citu, “Vērgalītei” arī jubileja – 40 gadu, un priekšā ir vēl viens liels pasākums jūnijā. Būs vēl viens lielais svētku kliņģeris vai kūka (smejas).

– “Vaduguns” ne tikai dejo, bet arī kopā atpūšas.

– Ārpus mēģinājumiem cenšamies izdomāt kaut ko interesantu.

No 2018. gada mums tradicionāla ir riteņbraukšana, kurā piedalās, kad nu kurš var. Kādā gadā braucam vienreiz, kādā – divas reizes. Šī pasākuma organizators ir Ronalds Rudis.

Viss aizsākās, kad dejot mūsu kolektīvā atnāca viens pāris no Zemgales, un viņi gribēja iepazīt Liepāju. Tad izdomājām, ka var taču pilsētu parādīt, braucot ar riteņiem, un devāmies izbraucienā uz Karostu.

Pasākums mums tā patika, ka nolēmām – jāturpina braukt!

Ronalds uztaisīja no koka iekārtu, kurā var salikt riteņus un vest lielāka auto piekabē. Mēs aizbraucam, piemēram, uz Klaipēdu, noceļam riteņus un braucam pa apkārtni. Paliekam turpat nakšņot, vārām uz ugunskura zupu vai plovu, ko nu katrreiz gribam, un nākamajā dienā – atkal uz kādu vietu, ko Ronalds ir izplānojis.

Šogad man nesanāca piedalīties, bet citi aizbrauca uz Plateļu ezeru Lietuvā, brauca tam apkārt, palika pa nakti netālā viesu mājā.

Šajās ekskursijās var piedalīties arī dejotāju vīrs vai sieva un bērni, ja ir ņemami līdzi.

– Vai dejo ģimenes?

– Jau no pirmsākumiem – Evija un Armands Kalvenieki, nedaudz vēlāk sāka Līga un Aldis Jansoni. Ir vēl vairāki precēti pāri, kā arī tādi, kuri nav salaulājušies, bet dzīvē ir kopā. 

Dejotājiem jau tā notiek, ka kolektīvā sapazīstas un pēc tam apprecas.

Man ar vīru tāpat. Jānis arī dejo, tikai tagad – Vērgales deju kolektīvā, kur mēs abi sākām, viņš bija dejotājs, es – vadītāja.

Taču iepazināmies “Vaduguns” jauniešos, kad aizgāju tur dejot, un apprecējāmies. Jānis tautas dejās no trim gadiem – ilgāk par mani.

– Skatuviskajai tautas dejai ir nākotne, pēc gadiem būs, kas dejo kolektīvos? 

– Latvijā galvenais, lai būtu sākums – bērni un jaunieši –, tad vidējā paaudze un seniori, es domāju, turpināsies. Ja mazāk būs bērnu un jauniešu, kas dejo, mazāk būs vidējās paaudzes dejotāju.

Taču pienāk klāt cilvēki, kuri agrāk nav dejojuši, un mēs viņiem iemācām no jauna. Svarīgi atrast tos, kuri grib iemācīties. 

Grūti pateikt, kā būs nākotnē, jācer jau, ka nekas nemainīsies un tradīcija turpināsies.

Dejošana ir tik nozīmīga un liela mūsu kultūras sastāvdaļa.

Protams, daudz kas atkarīgs no kolektīvu vadītājiem – cik viņiem iespēju strādāt par to atalgojumu, ko saņem.

Būtībā šajā darbā esam vairāk aiz entuziasma, var teikt, ka tas ir apmaksāts vaļasprieks. Ja vada tikai vienu kolektīvu, tad izdzīvot nevar, vai nu arī jābūt turīgai otrai pusītei.

Saprotams, ka valstij nav naudas, lai atbalstītu, bet es nezinu, cik ilgi deju kolektīvu vadītāji, tāpat diriģenti varēs strādāt kā līdz šim.

Mēs darām tāpēc, ka mums patīk, un tik bieži neskatāmies, cik daudz ir naudas makā, bet visu mūžu tā arī nevar. Es jau gan darīšu, un man nauda nav galvenā.

– Kāda nozīme ir virsvadītājiem šajā situācijā?

– Viņi iedvesmo turpināt darīt. No viņiem var arī daudz ko mācīties, tikai jāsaprot, ko paņemt.

Mums Liepājā un Dienvidkurzemē ir viens no diženajiem deju kolektīvu virsvadītājiem, lieliskais Jānis Purviņš.

Viņš visu laiku liek turēties tonusā un piedāvā savas dejas, uztur mūsos možu garu. Kādā brīdī stingrs, bet ļoti sirsnīgs, ar viņu patīkami sadarboties.

Jānis Ērglis, Gunta Skuja, Zanda Mūrniece, Ilmārs Dreļs un vēl, un vēl, arī citos novados ir augsta līmeņa virsvadītāji.

– Jums ir vairākas deju draudzenes, ko darāt visas kopā?

– Vai, ko tik ne! Mēs dodamies izbraucienos ar mašīnu pa Latviju uz vietām, kurās neesam bijušas. Citreiz īsākos maršrutos, citreiz garākos.

Nesen braucām gar jūras līča krastu – Engure, Roja, Lapmežciems – un skatījāmies, ka saule neriet jūrā, kā pierasts Liepājā. Tas mums bija mazliet ģeogrāfisks piedzīvojums.

Vēl mēs kopā apmeklējam koncertus, svinam dzimšanas dienas.

– Padalieties kādās bērnības atmiņās!

– Es uzaugu un līdz vidusskolas beigšanai mācījos Aizputē, bet piedzimu Priekulē, jo tajā laikā dzemdību nodaļa darbojās Priekules slimnīcā.

Spilgtākie iespaidi palikuši par apkārtni – es daudz dzīvojos pa lauku brīvā dabā, skrēju un ar draugiem ārā spēlēju dažādas spēles.

Dzīvoju pie luterāņu baznīcas, un viss notika turpat gar upmalu, kur bieži uzturējāmies. Gājām peldēties prom uz peldētavu pilsētas otrā malā. Tur es esmu pāris reižu pārpeldējusi pāri no viena krasta līdz otram.

Misiņkalnā bija estrāde, kur notika gan balles, gan koncerti, un mēs, protams, tos apmeklējām. Ar vecākiem gāju uz motokrosu, trase bija turpat netālu, tā ka viss tas apvidus bija apzināts.

Gājām arī uz otru pusi – uz ceļa daļu. Ne ar kādu transportu nebraucām, visu izstaigājām, izskrējām. Šodien tie liekas lieli gabali, bet tajā brīdī nedomājām, ka aizejam tālu prom no mājām.

Mūsu daudzdzīvokļu māja Atmodas ielā 6 ir sena, nu jau pārbūvēta un sēta pamainījusies. Bērnībā tur bija citi krūmi, citi koki, bet lielā pļava vēl ir palikusi joprojām, tāpat vecie malkas šķūnīši. Apkārt puķu dobītes kā kādreiz, cilvēki rūpējas, lai būtu ziedi.

Kad tētis nomira, mamma no tās mājas pārcēlās uz Liepāju pie mums ar vīru.

– Tik daudz gadu esat Liepājā, vai te jūtaties mājās?

– (Nopūšas.) Manas izjūtas ir dalītas. Vietas, kurās es šobrīd strādāju, arī uzskatu par sava veida mājām, kā nekā uz turieni braucu katru nedēļu un pavadu daudz laika ar cilvēkiem.

Katrā vietā ir sava noskaņa, katra dod atšķirīgu pieredzi.

Vērgalē ir skaista muiža, un tur sporta laukumā saejam visi kopā pasākumos. Brīvdabā var rīkot cita veida koncertus nekā Liepājā, kur iespējams dejot uz skatuves.

Lauka pasākums jāveido citādi, jo tur nav aizkulišu un viss ir redzams, tāpēc jādomā, kur paliek dejotāji, kā viņi pāriet no dejas uz deju. Ja var aizdejot aizkulisēs, ir vienkāršāk – samainās un atkal iznāk uz skatuves.

– Kādu iztēlojaties “Vaduguni” nākamajā jubilejā – 30 gados?

– Es ceru, ka mēs būsim joprojām sprauni, tikpat smaidīgi un lustīgi. Galvenais – turpināt dejot!

Lai arī kādas ķibeles reizēm ar veselību, tās izārstē, un atkal – dejā. Cilvēki jau pārdzīvo, ja viņi netiek uz koncertu.

Vizītkarte

Kristīne Jaunbrūna

• Vidējās paaudzes deju kolektīvu “Vaduguns” un “Vērgalīte”, Otaņķu senioru deju kopas vadītāja.
• 50 gadu, vīrs Jānis Jaunbrūns.
• Dzimusi Aizputē, ieprecējusies un dzīvo Liepājā.
• Pēc profesijas – sākumskolas skolotāja.
• Labi saprotas ar cilvēkiem, daudz smaida.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.