Izstāde ir niansēts ceļojums caur divu mākslinieču pasaulēm, stāsta galerijas “Romas dārzs” vadītāja Diāna Adamaite.

Katrs darbs, kā būdams personisks paraksts, atklāj unikālo rokrakstu, kas saista mākslinieci ar viņas mākslu.

“Šis rokraksts nav tikai virspusīgi vizuāls, bet gan faktūru, struktūru un krāsu valodu izpausme, kas nodibina saikni starp mākslinieci un viņas darbu,”

vērtē D. Adamaite.

Ojūna pērn absolvējusi maģistrantūru Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas apakšnozarē, un Liepājā skatāms viņas diplomdarbs “Ovoo”.

Kompozīcija, kas sastāv no vairākiem desmitiem dažādu krāsu, toņu, formu akmeņiem, sakrautiem mazās piramīdās, aizņem lielu daļu Berči zāles grīdas.

Keramiķe stāsta, ka tie veidoti no akmens masas un māla, tie ir ar tukšiem vidiem. Iedvesmojusies gan no Mongolijas, gan Latvijas oļiem.

“Darba nosaukums “Ovoo” tiešā tulkojumā no mongoļu valodas nozīmē akmeņu krāvumi,”

viņa skaidro.

Ojūnā rit mongoļu asinis, un, lai arī Mongolijā nav bijusi, saikne ar šo zemi iekšēji vienmēr ir pastāvējusi.

Izstādē apskatāms arī bakalaura darbs “Mirari”, tulkojumā no mongoļu valodas – mirāža.

“Doma ir tāda, ka ar šīm bumbām atveidoju to slāni dabā, kas viļņojas, un īsti neredzi konkrētas aprises lietām. Mirāžu slānis ir gan tuksnesī, gan dabā, arī Latvijā saskatāms uz asfalta karstā laikā,” stāsta O. Batbajara.

Sava mākslas stila izkopšanai māksliniece bieži eksperimentē ar dažādību glazūru variācijās un to klāšanas tehnikās.

Ojūna, kas savas pieredzes bagātināšanai piedalās simpozijos visā pasaulē, bijusi tieši tā, kas aicinājusi D. Krūzi ar viņu veidot dubultizstādi.

“Mēs esam divas ziemas strādājušas Mākslas akadēmijas “Jarmarkās”. Tā mēs iepazināmies. Bet par viņas darbiem zināju jau pirms tam.

Man lielākoties patīk strādāt neitrālos toņos, savukārt Daigai darbi vienmēr ir koši. Likās, ka ļoti labs kontrasts vienai ar otru būtu,”

skaidro jaunā keramiķe.

D. Krūze, viena no daudzpusīgākajām un spilgtākajām latviešu gleznotājām, par šo aicinājumu ir priecīga.

“Man likās, ka mēs varētu ļoti labi saspēlēties. Un arī skatītājiem būtu interesanti. Jo mums ir līdzīgs virziens, abstrakti emocionāls, kā to var dažādos materiālos parādīt.”

Starp abām māksliniecēm ir “padsmit” gadu atšķirība, D. Krūze smaidot saka, ka “es atkal ielecu jaunībā, atceros, kā bija, un atsperos no tā”.

“Nezinu gan, ko Ojūna varētu no manis mācīties. Bet man ir interesanti,” viņa atzīst.

Raksturojot savas gleznas, viņa teic, ka šeit ir dažādu noskaņu darbi.

“Jā, tie ir abstrakti, ietekmējoties, iedvesmojoties no dabas, bet domājot arī par tādu gaišu, priecīgu sajūtu. Tie ir pēdējo laiku darbi, daži pat nav nekur iepriekš rādīti. Es labprāt taisu lielformātus.

Vislabāk varu izpausties, kaut kā ķermeniski piedaloties.”

Liepājai D. Krūzes karjeras sākumā bijusi ļoti liela nozīme. “Pirms 20 gadiem es taisīju maģistra darbu un atbraucu pirmo reizi uz Liepāju. Man ļoti patika Liepu iela, tās perspektīva, dziļums, ritms, mājas. Ļoti daudz tur skicēju ar melno. Šeit guvu ļoti lielu iedvesmu brīdī, kad man bija jāattīsta savs rokraksts. Tā sanāk, ka Liepāja ir piedalījusies manos darbos.”

D. Krūzes gleznas un O. Batbajaras keramikas darbu izstāde apskatāma līdz 10. martam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.