Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Par Latvijas rokmūzikas ietekmi uz pārmaiņām sabiedrībā kultūrvietā “Pegaza pagalms” vēstīja “Kultūrpiedzīvojums (p)ar roku”.
Rokenrola ēras zelta laikmets
Par to, kā tas bija – izdzīvot radošām personībām, kalpot padomju varai un saglabāt savu iekšējo būtību –, ar mūziķiem Ievu Akurateri un Uldi Marhileviču sarunājās Radio SWH un Radio SWH TV līdzdibinātājs un vadītājs, grāmatu “LV TOP 100” un “Ar dziesmu par dzīvi” autors un televīzijas raidījuma “Labvakar” žurnālists Jānis Šipkēvics vecākais.
“Es aizbēgu no tām Rīgas skolām, atbēgu uz Liepāju un 16 gados iestājos aktieros. Oļģerts Kroders mani pieņēma,”
stāstīja I. Akuratere.
Viņas dzimšanas diena ir 22. aprīlī, kad arī padomju vadonim Ļeņinam.
“Atceros brīnišķīgu vakaru kopā ar kursa biedriem mazajā zālē, kur čupojāmies. Man naktī draugi pēkšņi atnes ziedus! Domāju, kur un kā viņi naktī dabūjuši? No Ļeņina pieminekļa.
1978. gadā Liepājas universālveikalā uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, kas bija pirmais pēc Otrā pasaules kara. Un vēl pēc gada, es domāju, ka tā bija politiska akcija, tika aizdedzināts paklājs Liepājas teātra otrā stāva foajē,” viņa atcerējās.
J. Šipkēvics un U. Marhilevičs ir bērnības draugi un skolas biedri 1. vidusskolā.
“Skolas zālē 23. februārī un 9. maijā nāca vīri ar daudzām medaļām pie žaketēm. Tie bija garlaicīgi pasākumi un galīgi negāja kopā ar to, ka pirms tam man Uldis rādīja “Emerson, Lake & Palmer” plati “Brain Salad Surgery” par to, ka smadzenes vajag iestādīt mazliet savādāk, nekā padomju virsnieki mums stāstīja,” atcerējās Jānis.
“Ar laika atkāpi mēs dažreiz to visu pārāk dramatizējam,”
atzina Uldis.
“Mēs augām, bija tā, kā bija, un mēs dzīvojām ar to. Un mūsu vecāki dzīvoja ar to, un viņi necentās pārlieku mūs izglītot pat vēstures lietām. Tagad es saprotu, kāpēc. Viņi bija ļoti uzmanīgi, jo tādi bija laiki. Tad pienāca vecums, kad mēs paši sākām spuroties.”
Viņš bija 5. klasē, kad no jūrniekiem, no Rīgas lēnītēm sāka ienākt skaņu plates un lentes. Puikas dibināja grupas, piemēram, atdarinot “Bītlus”.
“Mēs varam būt laimīgi, jo esam dzimuši rokenrola ēras zelta laikmetā. Tagad saprotams, ka tas mūzikā ir kā Bēthovens, Mocarts, Bahs, tikai rokenrola veidā,” pauda mūziķis.
Ievas brālis Mārtiņš bija pusotru gadu vecāks, viņš tiecās uz mākslas izgaršošanu un pasaules apjausmu. Tajā pašā piecstāvu namā dzīvoja Valdis Vanadziņš, pazīstamā pianista Kristapa Vanadziņa tēvs.
“Mārtiņš kopā ar Valdi muzicēja, iegādājās lielo bungu komplektu un ik dienu spēlēja visā skaļumā. Mūsu māmiņa Līvija Akuratere strādāja Zinātņu akadēmijā, tur bija arī komponistu nodaļa. Caur vienu komponistu mēs pa kluso dabūjām “Led Zeppelin”, “Deep Purple”, “Uriah Heep”, “Pink Floyd” un
caurām dienām savā otrā stāva dzīvoklī pilnā skaļumā klausījāmies rokmūziku. Tur es to sasūcos un pat iemācījos, jo mēs ilgstoši to darījām,”
stāstīja I. Akuratere.
Liepājā jaunieši sazin kā bija dabūjuši rokoperas “Jesus Crist Superstar” plati. “Slepeni atnācām, izslēdzām gaismu un klausījāmies,” atklāja dziedātāja.
Pēc pamatskolas beigšanas U. Marhilevičam vajadzēja izšķirties, vai iet blakus Ausekļa ielā uz mūzikas vidusskolu, vai tālāk, uz Alejas ielu, mākslas skolā.
“Skolā zīmēju karikatūras un biju iedomājies, ka esmu labs mākslinieks. Bet pamatjautājums bija tas, ka mākslas skolā puikām atļāva nēsāt garus matus, bet mūzikas skolā 1972. gadā viss vēl bija pēc “veciem gostiem”.
Beigās mamma teica: “Tu taču, Uldi, spēlē, ej uz mūzikas skolu.” Tā arī izdarīju,” viņš pastāstīja.
Jānim bija tā laime ik pa laikam saņemt paciņas no Kanādas. Mūzikas skolas laikos viņš apgādāja Liepāju ar tā saucamajām kontrabandas platēm, košļājamo gumiju. Jānis smejas, ka no vienas tāfelītes sanāca pieciem puikām.
Ieva atminas, ka Liepājā no ostas pa sazin kādiem ceļiem tikusi pie banāna, kas bijis ārkārtīgi garšīgs. “Es līdz kādai 10. klasei nezināju, kā ananass izskatās,” atklāja Jānis.
Toties Liepājā labi zināja, kur tikt pie aizliegtas mūzikas.
“Velnciemā bija melomāns Dainis, un visi zināja, ka viņam ir ieraksti. Tāpat visi zināja, kur Brīvzemnieka un Vītolu ielā ir točkas. Bija zvans, un cilvēki sanāca kopā. Nekādas bohēmas.
Visi apsēdās, un tad viens prezentēja plati. Visi klausījās 40–45 minūtes. Līdz ar to mana laika jaunatne bija fantastiski muzikāli izglītota,”
teica U. Marhilevičs.
J. Šipkēvics piebilda, ka 70. gados rokmūziķi izdeva ikoniskas vērtības un “skaņu plates bija mūsu universitāte”.
“Košļāt gumiju, nēsāt apaļus auskarus, filmēties ar bārdu, vilkt puķainas kļošenes – tas viss bija pretvalstiski,” stāstīja I. Akuratere, pieminot, ka grupa “Pērkons” tika aizliegta divas reizes.
Tās līderis Juris Kulakovs bija izsaukts pie kultūras ministra un ieradies, košļājot gumiju.
Juris stāstīja, ka Kaupužs viņam kaut ko pārmetis un tad bļāvis: “Cirks ir beidzies! Solidaritātes laiki ir beigušies! Padomju valsts nekad nav bijusi tik stipra kā tagad!”
Brīvības un alku izteiksmes himna
“Pirmie “Liepājas dzintari” bija šoks pilnīgi visiem,” uzsvēra J. Šipkēvics.
“No Rīgas sabrauca esošie un nākamie hipiji, kuri sajuta, ka beidzot Latvijā ir vieta, kur rokmūzikas brīvdomības gars var izpausties pilnā augumā.”
Latvijas mūziķi un klausītāji ieraudzīja, cik daudz līdzdomātāju ir citās republikās, no kurām sabrauca grupas.
Nekārtību dēļ pēc igauņu grupas “Polifons” koncerta festivālu aizliedza rīkot uz daudziem gadiem.
“Neaizmirstams brīdis, kad izlepušie liepājnieki, atgāzušies vērtētāji meta kaunu pie malas, un pats mierīgākais cilvēks, ko zālē redzēju, bija uzkāpis ar kājām uz sola un mētāja pa gaisu jaku.
Pirmo reizi redzēju, kā mūzika var novest tādā harmonijā, iekšējā protestā.
Mēs nesapratām, par ko viņi dzied, bet tā enerģija, ar ko “Polifons” paņēma, bija kā dzirkstele benzīna kannā,” atceras J. Šipkēvics.
“Kāds pilsētas funkcionārs pieņēma visneveiksmīgāko lēmumu, liekot miličiem apturēt koncertu un publiku izdzīt ārā. Skaidrs, ka viss, kas pūlim pagadījās pa rokai, nākot pa Komjaunatnes (tagad – Peldu) ielu, kāpināja dusmas.”
Jānis redzēja, kā viņa draugs ar niknumu acīs kā bullim, kas gatavs visu noslaucīt savā ceļā, paņēma lielo miskasti un iemeta tramvajam starp vagoniem tā, ka tramvajs tur arī palika.
“Tajā brīdī sapratu, ka esmu dumpja dalībnieks, sajutu apkārt domubiedrus, ka esam spēks, ar ko rēķinās.”
J. Šipkēvicam ir savs pētījums par populāro dziesmu “Liedagā”, kuru “Pegaza pagalmā” sanākušie dziedāja kopā.
1968. gadā padomju tanki iebrauca Prāgā, un visi saprata, ka nekad neviens nevienu valsti no Padomju Savienības nepalaidīs. Palika vienīgā iespēja fiziski aizmukt.
Bēgļi izmantoja zvejnieku kolhoza “Boļševiks” zvejas tralerus, ar piepūšamām laivām no Liepājas muka uz Zviedriju. Noķertajiem draudēja nāvessods par dzimtenes nodevību. Un šajā gadā žurnālists Jēkabs Rūsiņš uzrakstīja dzejoli “Liedagā”.
Imantam Kalniņam, kurš tolaik sakomponēja nemirstīgās dziesmas Liepājas teātra izrādēm, bija grupa “2xBBM”, kurai viņš uzrakstīja šo dziesmu.
“Tāpēc es uzskatu dziesmu “Liedagā” par pirmo latviešu brīvības un alku izteiksmes himnu. 1968. gada kontekstā dziesma pavisam citādi izskatās,”
teica Jānis.
“Atnāc, draugs, pretī man liedagā…” – taču Liepāja ir slēgta kara osta, katru vakaru traktors noecē jūrmalu, tā pasakot, ka šeit ir Padomju Savienības galējā robeža.
“Brīvība atnāca līdz šim priekškaram, te nosēdās, un mēs, liepājnieki, to akumulējām. Pirmie to saņēma muzikanti, aktieri, žurnālisti, mākslinieki, kino darbinieki. Mēs kā saules baterijas brīvību varējām nest tālāk,” viņš skaidroja.
“Liepāja ir brīnišķīgs salikums – spēks, ilgas, un dvēsele visu laiku grib gavilēt un saukt. Ja to visu saliek kopā, iznāk kaut kas liesmains un ļoti skanīgs, tas īpašais Liepājas gars,” diskusijai punktu pielika I. Akuratere.
Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši:
