Vēlme iestudēt izrādi L. Gundaru pārsteigusi. “Kad sāku skatīties izrādi, sapratu: “Hā! Sen jau vajadzēja!” Man šķita, ka ļoti forši tas stāsts ir izstāstīts – tā, ka “pielec”.”

Viņš slavēja gan jauno aktieru veikumu, gan režijas risinājumus, atzīstot, ka bijuši brīži, kad nodomājis: “Es pats to nebūtu iedomājies!”

Pēc izrādes skatītājiem bija iespēja satikt autoru un uzdot jautājumus. Interesanti, ka, režisorei Sandrai Okuņevai vaicājot, vai kāds no skatītājiem ir lasījis darbu, zālē neviens roku nepacēla.

“Tas mani neizbrīna,” vēlāk “Kurzemes Vārdam” sacīs L. Gundars.

“Es šobrīd diezgan daudz kontaktējos ar šāda vecuma jauniešiem, un lasīšanas problēma ir ļoti aktuāla.

Taču, ja zini, ka šis stāsts, kas uzvests uz skatuves, patika un ir arī grāmatā, varbūt kāds aizdomāsies, ka ir vērts to izlasīt.”

Sarunā ar skatītājiem autors skaidroja, ka stāstā izmantotie tēli daļēji balstīti personīgajā pieredzē.

“Ome pilnīgi noteikti ir mana, bet citi personāži ir iedvesmoti no cilvēkiem, kurus esmu pazinis. Svarīgi, ka tādi cilvēki vispār bija,” viņš uzsvēra.

Savukārt izrādē galvenajam varonim, kuram grāmatā nav dots vārds, teātra komanda piešķīrusi vārdu Lauris.

Stāsts vēsta par zēnu, kurš aug, izzinot savas dzimtas likteņus 20. gadsimta vēstures notikumu fonā.

Jaunie aktieri pie šī iestudējuma ķērušies jau rudenī. Lasījuši darbu un veidojuši etīdes, lai pēcāk iedzīvinātu uz skatuves.

Kā atzina režisore S. Okuņeva, izrāde jauniešiem bija pārbaudījums, jo nācies ne tikai iejusties lomās, bet arī izprast vēsturisko kontekstu.

“Bija jautājumi, kas mums šķiet pašsaprotami, bet jauniešiem – ne. Par to mēs runājām mēģinājumu laikā,”

viņa skaidroja, ka ne visiem bijuši saprotami notikumi vai rīcības Latvijas vēstures kontekstā.

Sarunas noslēgumā L. Gundars aicināja jauniešus vairāk interesēties par savas ģimenes vēsturi.

“Pajautājiet savām omēm un opjiem, kā viņiem gājis. Viņi paši bieži nestāsta, bet tie ir ļoti interesanti stāsti,” viņš mudināja.

Uz jautājumu, kāpēc izvēlēts iestudēt tieši šo darbu, režisore S. Okuņeva sacīja, ka pašai tas ļoti paticis.

“Pagājušajā sezonā iestudējām Māra Runguļa poēmu “Vēja māsas”. Tā bija skaista pasaka. Šoreiz ar bērniem runājām, ka vajadzētu ko tādu, kas liek aizdomāties. No piedāvātajiem darbiem bērni paši izvēlējās šo.

Mēs to lasījām kopā, jo sākumā viņi šo darbu nebija lasījuši.”

Vai pirms izrādes skatīšanās būtu kas jāizstāsta no vēstures notikumiem, S. Okuņeva par to bija aizdomājusies.

“Vēsturi 45 minūtēs iemācīt nevaram. Taču man šķiet – ja jaunieši emocionāli kaut ko uztver izrādes laikā, ar to jau ir gana.”

Pie izrādes strādājuši arī scenogrāfs Gustavs Zālītis, skaņu māksliniece Krista Dintere un kostīmu māksliniece Dace Lanka.