liepajniekiem.lv
Izrāde atklājas kā trausls un dzejisks ceļojums pusaudža iekšējā pasaulē – laikā, kad personība vēl tikai veidojas, emocijas mēdz būt spēcīgākas par vārdiem, bet katra diena nes jaunus pārbaudījumus.
Izrāde tapusi, iedvesmojoties no rakstnieces un ilustratores Lotes Vilmas Vītiņas godalgotā dzejprozas darba “Ūdenstornis”.
“Izlasīju šo stāstu, un man vienkārši bija tā sajūta, ka es gribu, es redzu, ka šo varu uzvest uz skatuves.
Es gribēju ar to dalīties, man gribējās, lai vairāk jauniešu izlasa šo grāmatu. Tā ir brīnišķīga, un lasīšanas process pats par sevi ir kā piedzīvojums, jo Lote ir sazīmējusi ilustrācijas, grāmatas izkārtojums veido īpašu noskaņu.
Bija risks tik poētisku tekstu uznest uz skatuves, bet sajutu, ka tas ir jāmēģina, lai ar šo stāstu, sajūtām un pārdomām dalītos ar plašāku auditoriju,” M. Uzuliņa stāsta par to, kāpēc radās doma par iestudējumu.
“Vienā vārdā – tā ir mūsu iekšpasaule,”
režisore atklāj, ka ūdenstornis izrādē pārtop simbolā.
“Tā var būt droša vieta, bet reizēm arī ļoti bailīga, jo tur glabājas gan mūsu rēgi, sāpes, gan skaistais – atmiņas, cilvēki un notikumi, kas mūs veidojuši. Tas viss kopā ir mūsu identitāte.”
Izrāde adresēta ne tikai pusaudžiem, kuri paši ir pārmaiņu centrā un kuru sajūtas rezonē dziļi personiski, bet arī pieaugušajiem tā piedāvā retrospektīvu un empātisku skatījumu uz periodu, kurā katram no mums bija vajadzīga sava telpa brīvam emociju plūdumam un bērnības čaulas atmešanai.
Izrādē piedalās tikai viena aktrise – Inga Štelmahere, atklājot stāsta varones iekšējo pasauli. Atdzīvināt poētisko tekstu bijis lielākais izaicinājums, viņa saka.
“Ja es to vienkārši tā arī poētiski norunāšu, tad nebūs interesanti.
Sākumā tekstu bija grūti pielaist sev, bet vēlāk sapratu, cik ļoti tas rezonē ar mani. Es atradu tajā daudz no sevis.”
Scenogrāfijas centrā ir māla trauki, kas simbolizē cilvēka emocionālās pasaules trauslumu un arī spēku. I. Štelmahere uz skatuves tos pārvieto, arī novieto vienu virs otra.
“Sākumā, kad uzzināju šo uzdevumu, nodomāju: ārprāts, kā es ar to tikšu galā! Mārai jau pašā sākumā bija ļoti konkrēta ideja – teksts jālasa paralēli torņu būvēšanai. Esmu iemanījusies, un tagad pat gribas katru reizi likt sev arvien grūtākus uzdevumus.
Kopš augusta esmu saplēsusi tikai divus priekšmetus, manuprāt, tas ir ļoti labs rezultāts,”
smaidot vērtē aktrise un aicina skatītājus ziedot izrādei māla traukus, īpaši lielas vāzes.
Izrādi bagātina komponistes Alises Jostes radītā mūzika un horeogrāfes Anetes Tambakas kustību partitūra, kas palīdz atklāt varones iekšējo pasauli.
I. Štelmahere uzsver, ka izrāde ir ļoti ķermeniska, līdz ar to vajadzējis kādu, kas no malas var ieteikt, kā būtu dabiskāk kustēties starp trauslajiem māla traukiem un mijiedarboties ar izrādē izmantotajiem objektiem.
Uz jautājumu, vai izrāde būs saistoša arī zēniem, jo centrā tomēr ir meitenes stāsts, I. Štelmahere pārliecināti teic, ka jā.
Viņa stāsta, ka pavasarī kopā ar režisori vadījušas darbnīcas jauniešiem no Liepājas Valsts ģimnāzijas un Raiņa vidusskolas. Šī sadarbība palīdzēja radīt izrādes noskaņu, noticēt, ka stāsts uzrunā mūsdienu jaunieti.
“Mēs negājām tikai pie jauniešiem, viņa nāca arī uz šejieni, uz teātri. Atceros, kā vienu dienu gaidījām trīs meitenes, bet atnāca arī trīs puiši – garāki par mani, tādi nopietni. Sākumā šķita, kā tagad būs. Bet viņi tik ļoti labi uztvēra materiālu, dalījās ar savām sajūtām.
Man liekas, ka pusaudžiem kopumā šis laiks ir ļoti trausls – vieni ir noslēgti, citi dumpīgi un spuraini. Bet zem tā visa slēpjas ļoti daudz, un tas attiecas gan uz meitenēm, gan puišiem.”
Starp jauniešiem atrasti arī prototipi, kuri ļāva ielūkoties savā dzejā un zīmējumos, palīdzēja radošajai komandai noticēt idejai.
Daži no jauniešiem līdz pat radīšanas pēdējiem metriem bija ar izrādes veidotājiem – veidoja izrādes reklāmas animācijas un bija klāt mēģinājumos.
Ģimnāzijas audzēkne Terēze Marija Miltiņa radījusi zirdziņu, kas redzams izrādē, kā arī animācijas, ko savukārt teātris publicē sociālajos medijos.
Terēzei Marijai arī bija iespēja vērot izrādi, kad tā bija gatava. “Mazā telpā tapis liels brīnums,” izrādi vērtē jauniete.
“Liels, bet arī ļoti trausls un juteklisks, ko ir vēlme pasargāt. Mēs, skatītāji, bijām liecinieki brīnišķīgam iestudējumam, spēcīgu radošu personību kopdarbam.
Izrāde “Ūdenstornis” ir garīgs piedzīvojums.
Mirklis, kurā apstāties un padomāt par savām vērtībām. Izrāde spēja noturēt uzmanību ne tikai no pirmās sekundes līdz pat beigu aplausiem, bet ilgi bija jūtama pēcgarša.”
“Man patika, kā dažādas atmiņas un jūtas bija simbolizētas ar dažādiem traukiem un priekšmetiem, kā aktrise ar traukiem manevrēja un kā viņa tos izmantoja,” savos iespaidos dalījās ģimnāziste Beatrise Lapiņa.
“Bija interesanti, kā viņi parādīja prieku, – kā vienu lielu gaismas bumbu.
Izrādes pašā sākumā man uzreiz nepielēca, kas īsti ir tas ūdenstornis, ar laiku sapratu, ka tā ir tāda simboliska jaunieša iekšējā emocionālā un garīgā pasaule. Mūzika izrādi tikai papildināja. Iesaku gan jauniešiem, gan vecāka gājuma cilvēkiem. Man pašai izrādes laikā nobira pa asarai.”
M. Uzuliņa “Ūdenstorni” bija sūtījusi Liepājas Leļļu teātra izsludinātajā oriģināllugu un izrāžu ideju konkursā.
“Protams, ļoti priecājos,” tādas bijušas pirmās sajūtas, uzzinot, ka pieteikumu varēs īstenot uz skatuves.
“Mani iepriecināja, ka starp izraudzītajiem darbiem ir arī manas draudzenes Elzas Vildauskas ideja. Es domāju, ka šādi konkursi ir ļoti auglīgi – dod iespēju ienākt teātrī jaunām idejām un cilvēkiem. Tas parāda, ka teātris ir gatavs drosmīgiem soļiem un pārmaiņām.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
