Jaunākajā autordarbā ir teksti Rucavas izloksnē, kas ir autores bērnības taku un atmiņu atspoguļojums par dzimto vietu Lejaskurzemē.

“Šodien mēs svinam dzimšanas dienu un jūs esat dzimšanas dienas viesi,” vēlīgi sacīja autore, publikai atklājot, ka grāmata iznākusi jau pašā gada sākumā, tādēļ var teikt, ka “tāda labi noturēta”.

“Šeit esmu rakstījusi dzeju un dzejprozu, izmantojot Rucavas un Papes puses leksiku, gramatiskās formas. Grāmatiņas uzbūve ir tāda, – lai nesabīstas tie, kas varbūt nav dzirdējuši ikdienā Rucavas un Papes izloksni, jo esmu iekļāvusi arī vārdu skaidrojumus.

Tā kā tas nav filoloģisks pētījums, tad šeit nav rakstīts, kāpēc tā forma ir tāda. Vienkārši – dzejolī ar šo vārdu vai formu ir saprasts tas un tas.”

Krājuma tapšanas laikā I. Stadgale veikusi arī savā ziņā etnogrāfisku izpēti kā Rucavas tradīciju kluba un etnogrāfiskā ansambļa dalībniece.

Viņa vēlējusies saprast, kāds ir šodienas rucavnieks un papenieks: ko slavē, ko peļ, ko dzied, ko runā, ar ko mielojas, ko citiem rāda, kā darina un godā savu tautastērpu.

“Grāmatiņā arīdzan esmu mazliet tādās pārdomās gremdējusies, tajā ir mans skatījums par to, kādu es atceros Papi kā maza meitene, kas mani Rucavas un Papes kultūrtelpā uzrunā, arī dabā un sadzīvē,” saturu nedaudz ieskicēja autore vēl pirms priekšlasījumiem.

Grāmatā publicētas arī divas dziesmas, bet vāka noformējumā ir pašas autores uzņemts foto ar krupīti.

“Tas ir reāls personāžs, kuru satiku Papes kapos, kad reiz ar meitu devos apkopt kapus. Viņa paņēma šo krupīti rokās, un es nofotografēju. Skaista bilde izdevās! Tā nu īsts krupītis ticis uz īstas grāmatas vāka. Viens tāds šobrīd dzīvo manā pagrabā.

Sanāk – tāds kā manas dzīves uzraudzītājs. Jo ticis uz vāka, iedzīvojies vienā manā dzejolī un dzīvs vēl pagrabā.”

Runājot par virsrakstu, autore atklāja, ka citiem vārds “gaismēna” šķitis skaists un pat glezniecisks, jo asociējas ar gaismu un ēnām. Bet izrādās, ka tas nozīmē vienkārši “gaismiņa”.

Izskaņa “-ēna” Rucavas un Papes pusē ir mīlināmā forma “-iņa”. “Bērnēns, sunēns, kaķēns, suvēnēns,” I. Stagale minēja vēl piemērus, kādus lieto dzimtajā pusē.

I. Stadgales jaunākā izdevuma atvēršanā muzikālus priekšnesumus bija sagatavojušas Rucavas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces. Arī pati grāmatas autore sirsnīgi dziedāja līdzi.

Viņa pastāstīja, ka jau pēdējos trīs gadus dzīvojot Rucavā un nu ik dienu dzird valodu, ar kuru uzaugusi. “Es uzaugu arī Papē, pie savas mīļās omammas,” viņa atklāja.

I. Stadgale mazliet nožēlo, ka pie savas dzimtās puses izloksnes nonākusi vien tagad. “Varēju jau daudz agrāk, un tad man būtu daudz vairāk, ko atcerēties, daudz vairāk, ko ierakstīt grāmatā. Jo ne tikai situācijas pamazām pagaist no atmiņas, bet arī vārdi.

Dažādās vides, kur cilvēks nonāk, diemžēl neveicina to, ka tu saglabā savu izloksni.”

I. Stadgale ir atpazīstama literāte. Viņa aktīvi darbojusies Dzejas dienu un dažādos citos literārajos un kultūras pasākumos, ir pārstāvēta dzejas un prozas kopkrājumos, interneta portālos un literārajos izdevumos.

Dzejniece daudzkārt piedalījusies ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas dzejas festivālos un starptautiskos dzejas projektos.