V. Pētersone mūžībā devās pirms diviem gadiem. Viņa bija Liepājā labi pazīstama un cienīta kultūras darbiniece, pedagoģe un bērnu dramatisko pulciņu režisore.

Bērnu teātris V. Pētersones vadībā pusgadsimta garumā izglītojis un audzinājis vairākas liepājnieku paaudzes.

To uzskatāmi varēja redzēt režisorei veltītajā sarīkojumā. Jo Sandrai Okuņevai, kas pati bijusi V. Pētersones audzēkne un patlaban turpina vadīt Bērnu teātri, izdevās sapulcināt kā pašus jaunākos audzēkņus, tā arī pirms 30 un 40 gadiem spēlējušus dalībniekus.

“Šodien gaišā noskaņā domāsim par Vitu Pētersoni un par to, lai Bērnu teātris allaž turpinās,”

sarīkojuma ievadā sacīja S. Okuņeva, piebilstot, ka pasākums ir veidots tā, kā sarunas par teātri, par mūziku un par cilvēkiem patika pašai režisorei – pie galdiņiem, iedegtām svecēm un vienkāršām konfektēm karamelēm.

Sākuma daļā režisores kolēģi, tuvinieki, draugi un talanta cienītāji noskatījās pašu jaunāko Bērnu teātra dalībnieku veikumu – Ievas Samauskas dzejas uzvedumu “Visvisādas vēlēšanās”, pēc tam jau pārejot pie plašāka stāsta par režisori.

Un to sirsnīgi izstāstīja viņas audzēkņi, atklājot, ka režisore bijusi prasīga, stingra, kā baidījušies no verdiktiem pēc izrādes, kā pamukuši, lai V. Pētersone neatrastu un nenorātu.

Dalībnieki dalījās gūtajās mācībās, kas joprojām atmiņā, – “vārdiņi, vārdiņi, vārdiņi”, nekad negriezt pakausi skatītājam, vienmēr uzvesties klusi aizkulisēs, nekad nepadoties, bet iet līdz galam.

Līdz ar atmiņu stāstiem izspēlētas arī izrāžu ainiņas un dziedātas dziesmas.

Zaķēnu rīta rosme piecēla kājās publiku, un, no malas raugoties, nešķita, ka būtu pagājuši daudzi gadi, kopš pēdējo reizi dzīvespriecīgā deja izrādīta uz skatuves. Un tā bija par daudz ko – kas pie V. Pētersones savulaik iemācīts vai apgūts, to aizmirst grūti.

Muzikālo noti ienesa V. Pētersones meitas Solveigas Kūlaines vadītā folkloras kopa “Ķocis”.

Sarīkojumā “Vita. Dzīve bērnu teātrī” tika lasīti fragmenti no V. Pētersones pierakstiem, atklājot ainas no bērnu dienām, piedzīvoto viesizrāžu izbraukumos un citām dzīves epizodēm.

Savukārt audio ieraksti no intervijām radio lika atkal izskanēt režisores balsij un sirdsgudrām atziņām, bet fotogrāfijas un video – ielūkoties viņas mūža darbā, notikumos no Bērnu teātra laikiem.

Noslēgumā V. Pētersones meitas Solveiga un Gundega ar ziediem pateicās S. Okuņevai par sarīkojumu un ikvienam iesaistītajam.

“Mēs ar māsu nevarētu izstāstīt stāstu tieši par viņas darbu. Jo darbs un mūsu mamma – tie ir divi pilnīgi citi stāsti.

Tāpēc paldies, jo vislabāk redzējāt to, kā viņa strādāja,” atzina Gundega.

Pasākumā bija klāt V. Pētersones brālis Paulis Čimurs, kurš ir piecus gadus jaunāks.

Viņš apliecināja, ka māsa viņu iesaistījusi nelielu ludziņu veidošanā, dzīve kopā bijusi radoša un interesanta.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.