“Mēs kopā ar jums patīsim atmiņu kamoliņu. Kaut ko jau jūs par mums zināt, bet centīsimies izstāstīt arī to, ko nezināt. Un, protams, palielīties,” ar pasākuma programmu iepazīstināja viena no spilgtākajām “Atštaukām” Ināra Kalnarāja.

Jubilejā viesojās folkloras kopas no Dienvidkurzemes novada, kultūras darbinieki, tie, ar ko “Atštaukām” bijusi sadarbība un kas ir talantīgo aktrišu cienītāji.

Par godu sanākšanai ziedu dizaina studija “Liepzars” bija uzdarinājusi īpašu, trīs stāvus augstu kūku, kas kalpoja kā svētku dekorācija un vieta, kur fotografēties.

“”Atštaukām” – 30 gadi! Vai tas ir daudz vai maz?” ar smaidu un lepnumu vaicāja I. Kalnarāja un salīdzināja ar citām folkloras kopām, kas bija klāt: “Rucavai” ir jau 43, “Bārtai” – 96, “Saknēm” – 48, bet “Vēlavām” – 25.

Viņa arī piebilda – kolektīva spēks esot tas, ka tajā joprojām dzied vienas un tās pašas dalībnieces, un ne visi var ar to palielīties.

“Mums katrai ir sava vieta, savs tēls, sava krāsa. Un visas mēs esam gudras.”

Trīsdesmit gadu laikā “Atštaukas” pabijušas visdažādākajās vietās – no tirgiem, krogiem un bērnudārziem līdz protesta akcijām un pat priekšvēlēšanu kampaņām.

Jubilejā dziedātājas ciemiņus iepriecināja nevis ar klasisku koncertu, bet dzīvu stāstu par savu ceļu.

“Atštaukas” bija nolēmušas uzstāties uz sarkanā paklāja, kas noklāts “Namīna” priekšā, bet beigu beigās, laba un sirsnīga cilvēka sagādāts, tas izrādījās raibs. “Kā mūsu mūžs,” vērtēja I. Kalnarāja.

Lai arī apvienībai ir trīs gadu desmiti, spēks un enerģija plūda pārpārēm. Publika, kā jau ikreiz, priecājās sastapt “Atštaukas”, kam pēc vārda azotē nav jāmeklē.

Tas, kā dalībnieces cita citu sajūt un saprot no acu skatiena, bija apbrīnas vērts. 

Anda Albuže atcerējās vienu no spilgtākajiem notikumiem – dalību starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”: “Katra folkloras ansambļa lielākā vēlme ir tur nokļūt. Mums tas piepildījās 1997. gadā.

Mēs dziedājām gan Vecrīgas ielu stūros, gan uz lielās Vērmanes dārza skatuves, izjūtot milzīgu atbildību.”

Savukārt Dace Liepa dalījās atmiņās par Jāņu svinībām: “Trīsdesmit gadus esam līgojušas malu malās, bet savās ģimenēs – ne reizi. Tālākā vieta bijusi Daugavpils, bet 15 gadus pēc kārtas esam līgojušas Rīgā, Dzegužkalnā, kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem.”

Un tā šis saulainais pēcpusdienas pasākums “Namīna” pagalmā paskrēja – ar dziesmām, jokiem un atmiņu ainām, kas vēlreiz apliecināja: “Atštaukas” ir ne tikai dzīvīgas, bet arī vienreizējas, otru tādu kolektīvu neatrast.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.