Ārkārtējā situācijā bieži uzklausīju satraukumu, ka pandēmija plosa amatiermākslu. Ir jātiek skaidrībā, vai tā tik tiešām noticis, jo pēc gada dziesmusvētku tradīcijai vēlamies atzīmēt 150. jubileju.

Programmas galvenās līnijas jau skaidras, repertuārs – izvēlēts, taču svētku kulminācijas māksliniecisko līmeni noteiks kopkora un dejotāju saimes lielums un varēšana.

Saldus novada deju apriņķa virsvadītājai un Latvijas Nacionālā kultūras centra latviešu skatuviskās dejas nozares konsultatīvās padomes loceklei Santai Laurinovičai jautāju, ko pandēmija izdarījusi ar mūsu puses kolektīviem.

Izvaicājot dziesmusvētku virsdiriģenti, Dobeles un Saldus novadu koru virsdiriģenti Māru Marnauzu, noskaidroju par situāciju koros. Savukārt no Saldus novada Lutriņu kluba jauniešu deju kolektīva ”Vilks” dalībnieces Ramonas Kiršteinas uzzināju, kas mudina atjaunot pandēmijā izjukušu deju kopu.

Galvenais secinājums: koronavīrusa pandēmija nav vienīgā, kuras dēļ sarūk dziesmusvētku dalībnieku skaits; problēma ir daudz senāka.

Atvadās no pieciem kolektīviem

S. Laurinoviča izmaiņas dejotāju saimē ilustrē ar diviem skaitļiem – 15 un 9. Pirmais rāda, cik Saldus novada deju kolektīvu piedalījās dziesmusvētkos 2018. gadā, otrais – cik kolektīvu gatavojas svētkiem 2023. gadā.

Viņa precizē: Saldus novadā zaudēti trīs jauniešu kolektīvi – Saldus tehnikuma ”Rota”, Lutriņu kluba ”Vilks” un Blīdenes kultūras nama kopa –, kā arī vidējās paaudzes deju kolektīvs Blīdenē un Brocēnos.

”Redzam, ka pandēmija visvairāk ietekmējusi kolektīvu skaitlisko sastāvu. Piemēram, prasība obligāti vakcinēties samazināja vadītāju saimi. Tajā brīvas vietas bija jau pirms pandēmijas. Sen pierādīts, ka bez vadītāja nav arī kolektīva,” skaidro virsvadītāja.

Viņa atklāj, ka epidemioloģisko prasību dēļ Saldus novadā vairs nestrādā divi deju speciālisti, savukārt viena kolēģe nesen beidza savu profesionālo darbību, bet viņas darbam turpinātāju neatrada. ”Situācija tomēr nav bezcerīga, jo uzrodas arī pa kādam jaunam deju speciālistam,” piebilda S. Laurinoviča.

Kolektīvi pāris nedēļās pieblīvējuši savu uzstāšanās grafiku, lai gan trūkst dejotāju. S. Laurinoviča rēķina, ka pēdējās divās sezonās zaudēts aptuveni 20 procentu dejotāju, pārsvarā vīrieši. Pirmie koncerti Saldus novadā atklāj, ka kolektīvi cits citam ”aizdod” dejotājus vai arī uzstājas nepilnā sastāvā. Agrāk tādu rīcību uzskatīja par nepieņemamu.

”Situācija uzlabosies, ja jaunajā amatiermākslas sezonā drīkstēsim pilnvērtīgi strādāt. Gadā pirms dziesmusvētkiem koros un deju kolektīvos vienmēr bijis dalībnieku pieplūdums, šoreiz nebūtu jābūt citādāk,” virsvadītāja paļaujas uz ilggadējiem procesiem, tomēr apzinās pandēmijas neatgriezeniskās sekas, ”kamēr dejotāji nedrīkstēja mēģināt un uzstāties, viņiem radās citas intereses. Manuprāt, kultūras namu vadītājiem jānāk talkā kolektīvu vadītājiem un personīgi jāuzrunā katrs potenciālais dejotājs. Viņiem jāpalīdz izdomāt pasākumus vai akcijas, ar kurām atgūt zaudētus dejotājus un iegūt jaunus. Citādi brīnumu nebūs.”

Nogrāva pamatu – skolu korus

Pagājušā gada 4. septembrī Kurzemes dziesmusvētku 150. jubilejā Dobelē izkristalizējās situācija Saldus un Dobeles novada koru apriņķa visos 15 koros, kā arī tuvākajos apriņķos.

Kopkorī emocionālais pacēlums bija vispārākajā pakāpē, skanējums – augstā līmenī. Diriģenti atzina, ka bijis grūti noturēt dziedātāju uzmanību tiešsaistes mēģinājumos, taču ārkārtējā situācija nav pazudinājusi gadiem ieguldītu darbu.

”Redzam, ka atmaksājusies diriģentu atdeve, neraugoties uz pārslodzi, mazo atalgojumu un citām ikdienišķām problēmām,” Saldus apkaimi raksturo dziesmusvētku virsdiriģente Māra Marnauza.

Pandēmijas dēļ zaudēts maz dziedātāju – katrā korī vidēji no trijiem līdz pieciem cilvēkiem; lielāks iztrūkums esot vīru balsu grupās.

M. Marnauza uzsver, ka pandēmijā izšķirošs bija pašvaldības atbalsts kolektīviem. Saldus novadā koru mākslinieciskie vadītāji saņēma atalgojumu arī par attālinātu darbu, savukārt Liepājas pusē vairāki diriģenti pārtrauca strādāt, jo viņiem par mēģinājumiem zūmā nemaksāja. ”Dobeles un Saldus apriņķī pandēmijas dēļ nezaudējām nevienu kori. Jau pirms pandēmijas Dobeles ”Viesturzeme” neizturēja diriģenta maiņu, bet pēc novadu reformas divus mūsu korus pievienoja Kuldīgas novada koru apriņķim,” M. Marnauza skaidro izmaiņas statistikā.

Koru smagākā problēma, dalībnieku trūkums, ir sena, turklāt tā skar arī lielu pilsētu kolektīvus. Pagājuši laiki, kad Mežaparka estrādi piepildīja daudzskaitlīgi kori, šobrīd tajā lielākoties kamersastāvi.

Virsdiriģente skaidro, ka neatgriezeniskas pārmaiņas saistītas gan ar Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos, gan ar izglītības sistēmas nevērību pret mūziku un kolektīvo dziedāšanu: ”Pieaugušo kori saruka pamazām. Redzam ciešu saistību ar brīdi, kad dziedāšana skolas koros kļuva par izvēli.

Cilvēks, kurš nav bijis skolas korī, tikai retos gadījumos var dziedāt pieaugušo korī, jo sistemātiskā un ilgā darbā nav attīstījis prasmi dziedāt daudzbalsīgi.”

Skolas skolēniem piedāvā plašas iespējas pilnveidoties – sportot, dejot, apgūt prasmes strādāt ar datoriem. Nav daudz tādu, kuri paši piesakās dziedāt korī. Skolās, kurās koris ir obligāta stunda, bērni izaug ar svarīgu atziņu: kolektīvā dziedāšana ir pasaulē apbrīnota vērtība un pamats Latvijas kultūras fenomenam – dziesmusvētkiem. ”Atjaunojot skolu korus, pieaugušo kolektīvi kļūtu lielāki. Īpaši būtu jādomā, kā ieinteresēt zēnus, jo vīrieši koros dzied aizvien mazāk,” M. Marnauza satraucas par tālāku nākotni.

Sabrūk pār ”celmiem”

Mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu vieno ģimeniskas saites, un tās cilvēkus tik viegli neatlaiž – zina 20 gadu vecā Rigonda Kiršteina. Viņa izauga Saldus novada Lutriņu pagasta deju kolektīvos pie skolotājas Jeļenas Tarasovas. Iesāka skolēnu kolektīvā ”Smaidiņi”, turpināja jauniešu kopā ”Vilks”.

Visus gadus jauniešu kopai klājās labi, taču pagājušajā vasarā gājis kā pa celmiem. ”Uz mēģinājumiem kāds vienmēr neieradās, tāpēc nevarējām sagatavoties koncertiem,” Rigonda atklāj iemeslu, kādēļ ”Vilks” izbeidza darboties.

Sezonas vidū meitene ievēroja Lutriņu kluba vadītājas Laimdotas Saulgriezes aicinājumu dibināt Lutriņu vidējās paaudzes deju kolektīvu. Ziņu laidusi garām, jo uzskatīja, ka ir par jaunu vidējās paaudzes dejām. ”Vēlāk Laimdota mani personīgi uzaicināja uz pirmo mēģinājumu. Ļoti gribēju dejot, tāpēc aizgāju. Biju pārsteigta, ka ieradāmies tikai trīs, visi – ”Vilka” bijušie dejotāji. Toreiz nolēmām, ka ”Vilks” jāatjauno,” atceras Rigonda.

Kolektīva jaunā vadītāja Kristīne Treimane gandarīta par Rigondas aizrautību, jo viņa jaunpienācējiem pastāsta par ”Vilka” tradīcijām un paražām. Piemēram, katram, kurš mēģinājumā košļā gumiju, kolēģi jācienā ar konfektēm.

Rigonda mudina citam citu atcerēties dzimšanas dienā. ”Gribētos, lai šis sastāvs ir tikpat vienots, cik bija iepriekšējais. Kādreiz kopīgi izdomājām ballītes, mums bija atklātas sarunas, mēģinājumos daudz smējāmies. Šis ”Vilka” sastāvs ir citādāks, taču svarīgākais, ka tam piemīt dejotprieks. Tas nozīmē, ka varam kļūt par savējiem,” spriež jauniete.

Jautāju, ko dara kolektīva agrākie dalībnieki. Ko nu kurš: kļuvuši par jaunajiem vecākiem, iegriezuši straujāku darba dzīvi, pārcēlušies uz pilsētu vai citu valsti, kāds kļuvis kūtrs vai pievērsies jauniem hobijiem. ”Mūsu vienotība izgaisa,” Rigondas intonācijā ieskanas vilšanās.