Liepājas Latviešu biedrības nama izstāžu gadu noslēdz Guntis Otaņķis ar izstādi “Tīģeris.lv”. “Zebra ir uzcelta slavā, kas viņai nepienākas. Dzīve esot balta un melna, tā nav taisnība. Dzīve ir krāsaina,” izstādes atklāšanā uzsvēra mākslinieks.

Guntis Otaņķis izstādē “Tīģeris.lv” viesus sagaidīja, kā parasti, lieliskā noskaņojumā un ar asprātīgām runām, kā arī ar gardu cienastu, kurā bija arī piparkūku tīģerīši – par godu izstādei. “Lūdzu, iesukājiet kādus ēdienus, iedzeriet kādus dzērienus, un tad parunāsim,” uzrunājot sanākušos, sacīja Guntis. Taču sveicēji neļāvās tikt pierunāti, tūlīt sumināja mākslinieku un bija gatavi klausīties viņa stāstījumā par izstādi, tās nosaukumu, tematiku un viņa glezniecības paņēmieniem.

“Zebra ir uzcelta slavā, kas viņai nepienākas. Dzīve esot balta un melna, tā nav taisnība. Dzīve ir krāsaina. Un man liekas, tīģeris ir tieši tas džeks, kuram ir dzeltenīgi, oranžīgi, okerīgi tumsnējas pārejas,” sacīja mākslinieks un pusnopietni, pa pusei jokojot izstāstīja stāstu.

“Tas faktiski ir stāsts par to, ka cilvēks, vairāk iepazīstot pasaules kultūras, sevī atklāj kaut ko ļoti būtisku. Tātad stāsts par tīģeri.” Un Guntis sāka stāstu par kādu mākslinieku senajā Ķīnā. Imperators viņam pasūtījis tīģera gleznojumu un ieslodzījis telpā, kur triju dienu laikā darbam jātop, ja ne – galva nost! “Sarunāts – sarunāts. Mākslinieks sēž telpā, neko nedara. Otrā diena – mākslinieks neko nedara. Paiet trešā diena – mākslinieks atkal neko nedara. Nu pienāk liktenīgais termiņš, ierodas imperators ar saviem pielīdējiem un radu pulku, ieiet telpā. Mākslinieks sēž – nav itin nekā. Kā imperators grib ko teikt, mākslinieks pietrūkstas kājās, paķer otru un uzzīmē fantastisku tīģeri. Imperators prasa: “Galu galā likme bija tava galva, kāpēc tu neko nedarīji?” Atbilde biju brīnišķīga: “Es nevarēju runāt – es biju tīģeris,”” viņš turpināja izteiksmīgo stāstījumu un salīdzināja tīģera gleznotāju ar Eiropas māksliniekiem, kuriem pagleznojums vai pirmā līnija “izdodas vienkārši ģeniāla”, bet kuri pēc tam sāk “darbu maitāt”. “Eiropietis kaut kādīgi vērtību saskata smagā darbā,” sacīja G. Otaņķis un mākslas un kultūras vēstures ekskursu turpināja ar Seno Grieķiju, kur par vienīgo dieva doto vai dabas doto mākslu tikusi uzskatīta poēzija, kura negaidīti nonāk līdz dzejniekam un tikpat ātri zūd, viņam ir jāprot to notvert. Un mākslinieks retoriski jautāja: “Vai svarīgākais ir tas ārprātīgais darbs? Mums jau ir tik augstprātīgu mākslinieku ne tikai Latvijā, bet pasaulē, kas savu dzīvi upurē, ziedo mākslai.” G. Otaņķis atzina, ka viņa gleznās tēli ienāk neizskaidrojami un mirklīgi kā dzeja. “Acīmredzot tā kā poēzijā kaut kas iet cauri un paliek tevī. Kas tie par tēliem, es viņus nepazīstu un negribu zināt,” atzina mākslinieks.

Gunta Otaņķa personālizstādē, ko iekārtojis mākslinieks Uldis Rubezis, sastapsiet, autora vārdiem, tīģergarneli, puķes, džeku kājām gaisā. Un citus zempaziņā modušos tēlus.

Izstāde “Tīģeris.lv” būs apskatāma līdz 3. janvārim.

12Skatīt galeriju