Sargi mani
Mans Dievs.
Tai brīdī,
Kad cerības
No nāves dusas modīsies.

Lūdz par mani
Mans Dievs
Arī rītdien
Un tālāk mazliet.

Kur esi mana
Miera osta,
Kur esi
Mans prieks?

Tik dienas
Pret kalnu velsies
Un naktis
Bezzobu mutēm smies.

Ak, lūdz par mani
Mans Dievs.
Tai stundā,
Kad cerības
No nāves dusas modīsies.

***

Es tikai mazliet miršu,
Atstājot savu sirdi
Uz tava sliekšņa.

Tu iespējams
Pat nejutīsi,
Ka katru rītu
To zemē mīsi.

***

Cik augstu nes
Mani uguns spārni
Tik smagi
Zemē krīt.

Ir sadauzīti
Visi sāni.
Un kamēr saulē
Saraudāti nēzdodziņi
Žūst…
Kamēr uguns mana tālu,
Kamēr sāni sūrst.

***

Svarīga ir tikai
Piedošana
Starp mani un tevi,
Kad šūposimies gurnos.

Dzīve nav bezgalīga
Starp mani un tevi.
Svarīga ir tikai atdošanās,
Kad esam stiprāki
Par savām važām.

***

Mazas adatas
Izdūrušās cauri
Prātam, sirdij
Un pirkstiem.

Tāda redz
Noasiņošana
Bez jebkādas poēzijas.

Mazasinība,
Sirds nepietiekamība –
Vārdi kā migla
Pārvēršas lietū
Un aizplūst.

GUNITA BOKA

____________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].