Gunita Boka – dzejniece, kurai piemīt spēja klusi uzziedēt, lai parādītos saules staros visvārīgāk un visspirgtāk caur savu iedomāto tēlu pasauli. Atklāsmes un notikumi savirknējas zemapziņas labirintos un tad tiešā veidolā caur tekstiem nonāk pie lasītājiem. Viņas dzejas sievietei piemīt maigums, spēja just un būt laimīgai.

(S. Vensko.)

***

Zudusi pasaule,
Zudusi sirds
Jau piecpadsmit garas dienas
Un naktis.

Un nav citas
Izvēles manu zēn,
Kā vien piedzimt
No sirds uz sirdi.
Ar jaunām acīm,
Ar jaunu dzirdi…

***

Ja spētu tevi satikt
Kaut uz mirkli
Vien sekundi
Laika okeānā.
Kaut piķa melnā tumsā
Tu pludmalē
Paietu man garām.
Tavā sejā
Es atgūtu sevi.
Bet tā nenotiek…
Un mēs esam kā bākas,
Kuru gaismas stari
Slīd viens otram garām
Dienu pēc dienas.

***

Šodien attapu
Cik sapņiem
Sīksta dzīvība.

Asaras un lieti lija,
Tie neapdzisa.
Vāra gaisma kūrās
Uz cerību
Pērnajiem kauliem,
Bet neapdzisa.
Sapnis, kā sveces gaisma
Tumsā ceļu rāda.

Ņem manas
Sāpes, asaras
Un sadedz
Svecē, kā skali.

Bet sapņi
Tie paši, tie paši
Kas agrāk,
Uzliesmo un deg
Ar vēl lielāku sparu.

***

Paņem mani
Tagad sev līdz.
Esmu dzīvības
Vīna pilna
Un nezinu,
Kas būs rīt.

***

Lūdzu tevi, sirsniņ,
Nepadosimies
Vēl tikai nieka
Ceļa gabaliņu
Vēl tikai viena
Piesnigusi nakts.
Vēl tikai viena
Aizkavējusies lidmašīna. 

Tu klusē…
Un kāda vientulīga
Zvaigzne
Piemiedz tev ar aci.

GUNITA BOKA

_______________________                 

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].