”Ir diezgan neierasti šai telpai un varbūt arī Liepājai tieši mans vizuālais paņēmiens,” atzīst māksliniece. Ja tas atbaidīšot vai sabiedēšot, arī tas esot okei.

”Es gribētu, lai rosina padomāt par mākslu ne tikai kā par glezniņu ar rāmi, māksla tomēr ir tik ļoti dažāda, un katrs esam noteicēji, kā to formulējam.

Varam miksēt medijus, cik uziet, jo man galvenais ir stāsts, galvenais ir koncepts, un es pēc tā vados, kādā medijā tas taps.

Citreiz tas būs rakstiskais, citreiz tā būs instalācija, citreiz video vai performatīva darbība vidē, vai cilvēku iesaiste. Ļoti variē pēc paša stāsta kodola,” teic L. Vilka, stāstot par savu personālizstādi, kam dots nosaukums ”re->kur ir palicis mans laiks”.

Daudz melnu un sarkanu krāsas triepienu vērojams viņas darbos, bet pavīd arī citas, piemēram, dzeltenā.

”Savā ziņā

izstāde ir tāda mana atkailināšanās, jo darbos esmu es pati, risinot emocionālos sabiezējumus, iekšējos strīdus vai citus ikdienas izaicinājumus,

tie tiek šķetināti un galu galā – atrisināti.

Tas ir veids, kā es risinu sevi. Es cenšos būt ļoti atklāta pret sevi un, ja ko nesaprotu, tad mēģināšu to saprast.”

Izstādē aplūkojami pēdējos gados radītie darbi – tie ir gan lielas formas, gan maza izmēra, kas radušas vietu uz papīra vai auduma, vai kādā citā formā, piemēram, video.

Šī ir L. Vilkas piektā personālizstāde, visplašākā. Tā kā telpu lielums atļauj, savienotas dažādas izstāžu daļas, kas nu skatāmas vienkopus.

”Ieliku sevi, savu ģimeni, savu dzimto vietu Tārgali,”

atklāj māksliniece.

Izstādē aplūkojami Lindas mammas taisītie vēja zvani no dažādām atrastām lietām vai štruntiņiem – ievīti, piemēram, gredzeni, mazs rokaspulkstenis, atslēgas, aizkaru riņķi, rotaļlietas.

”Es galvenokārt strādāju un mācos Rīgā un reiz, kad aizbraucu uz mājām, ieraudzīju, ko mamma uztaisījusi.

Pirmais zvans bija tapis dārzam. Man tik ļoti patika, ka gribēju to izlikt arī izstādē, lai gan mammai šķiet, ka tos nevar rādīt. Tas ir pierādījums, ka visu ir iespējams izmantot, nekas neiet zudumā.”

Linda aicina vēja zvaniem droši pieskarties un rotaļāties.

Darbu sērija ”Mēs drīkstam nogurt” ir pacietības paraugs. Tā veidota astoņus mēnešus. ”Esmu līmējusi katru kristāliņu un šo mēnešu laikā es pilnīgi neko citu nedarīju.

Man vajadzēja ar sevi tikt galā, jo es biju pārgurusi.

Es vienkārši sēdēju un neko nedarīju. Tad jau labāk sēžu un padaru kaut ko muļķīgu.

Tādēļ iegādājos iepriekš sagatavotos komplektus, ko pārveidoju, radot savas gleznas.”

400 tūkstošu kristālu klātajā domu kartē iezīmējas dažādās noguruma stadijas, sekojot atklāsmei par noguruma klātesamību kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu un atkopšanos no tā.

Pārvarēto distanci var mērīt vairākos simtos kilometru, ko mērojusi mākslinieces roka, pārvietojot katru kristālu no trauka līdz tam paredzētajam kvadrātmilimetram uz auduma virsmas.

Izstāde mākslas galerijā “Romas dārzs” aplūkojama līdz 10. decembrim.

L. Vilka patlaban strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas katedrā, ir vieslektore, lekcijas gleznošanā un skatlogu projektēšanu pasniedz arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņiem.

Mākslas izglītību apguvusi Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē un turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā.

Piedalījusies grupas izstādēs un organizējusi dažādus laikmetīgos notikumus Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Beļģijā, Portugālē un citviet, bet līdz šim nozīmīgākās personālizstādes norisinājušās Latvijā un Nīderlandē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.