– Kā šodienas izpratnē varētu definēt, kas ir māksla?

Maija Rudovska (M. R.): – Mākslu tā īsti nevar vārdos ietērpt, jo tā ir visaptveroša. To mēs redzam, tā izpaužas dažādās formās, lai padarītu kādu vietu vai lietu labāku.

Aigars Mamis (A. M.): – Šodien mākslu tiešām grūti definēt, jo cauri gadsimtiem tā ir ļoti mainījusies. Varētu pat teikt, ka definīcija it kā gaisā karājas.

Agrāk mākslas loma bija piedalīties kādas jomas, piemēram, reliģiskās vai savas nacionālās piederības stiprināšanā, bet tagad tā vairs nav tik svarīga cilvēku ikdienā.

Tāpēc neviena no iespējamajām definīcijām nelīp klāt, jo vairs nav iesakņota ikdienišķās kultūras kontekstā.

Inese Slūka (I. S.):– Piekrītu iepriekš teiktajam, jo māksla ir tik daudzšķautņaina, ka grūti definēt. Ir tik daudzi faktori, tai skaitā sociālie, identitātes un citi, ko māksla apvieno.

M. R.: – Skatījums ar laiku mainās, un savā ziņā tā ir mākslas būtība, ka nav viena konkrēta definējuma. Manuprāt,

ir svarīgi novilkt robežu starp profesionālo mākslu un amatierismu, kaut gan mūsdienās tās abas bieži vien saplūst un savstarpēji mijas.

Mēs ikdienā bieži vien nepiefiksējam mākslas nozīmju klātesamību – tāpēc, ka jau 20. gadsimtā tā integrējusies. Piemēram, mākslas terapija jau ir ieņēmusi savu vietu, jo cilvēkiem svarīga mentālā veselība.

Tāpēc kultūrpolitikas kontekstā māksla kļūst arvien nozīmīgāka, mūsdienās pieaug arvien vairāk dažādu aktivitāšu.

– Pēc kādiem nosacījumiem robežu iezīmēt?

M. R.: – Ir konteksti, kad robeža ir svarīga, un situācijas, kad to nemaz nevajag iezīmēt. Profesionālā māksla lielākoties saistās ar to, ka mākslinieks ieguvis attiecīgu izglītību, veidojis karjeru ar institucionālu pieeju.

Bet ir jau arī mākslinieki, kas to darījuši pašmācības ceļā, un starp viņiem ir profesionāļi. Pēc tā vien nevajadzētu nošķirt, kurš svarīgāks un nozīmīgāks.

Lai iekļūtu kādā kolekcijā, uzreiz nevar pārlēkt no viena līmeņa uz otru, ir zināms ceļš jānoiet, jāsaņem novērtējums.

– Vai robežšķirtne var būt saistīta ar ienākumu avotu – amatiermākslā jau neviens neko nenopelna?

Kristīne Šimpermane (K. Š.): –

Manā izpratnē amatieris ir tas, kurš ar mākslu nodarbojas hobija līmenī. Tas var būt teātris, tautas dejas vai jebkura cita mākslas forma.

Amatieris ikdienā strādā kādā citā jomā, bet vakaros savam priekam, piemēram, glezno. Savukārt profesionālis ar savu mākslu pelna sev iztiku.

Nesen ar vīru bijām Itālijā un tur saskārāmies ar šo definīciju. Mums jautāja, ko pārstāvam, ar ko nodarbojamies. Pastāstījām, ka vīrs spēlē akordeonu, es veidoju keramiku un tā pelnām naudu.

Itāļi atzina: tad jau jūs esat profesionāļi.

A. M.: – Jautājums: cik var nopelnīt?

K. Š.: – Tā, lai pietiktu. Bet tas atkal cits jautājums: cik kuram vajag, lai pietiktu. Māksla taču maksā!

I. S.: – Tā mēs nonākam pie jautājuma: vai mākslas uzdevums ir pelnīt. Un vai tas iekļauts mākslas definīcijā. Nevar noliegt:

jo attīstītāka sabiedrība, jo lielāki ieguvumi, jo vieglāk izpausties mākslā.

To jau parāda bagātie viduslaiki kaut vai Romā, Venēcijā un visā Itālijā, kad ļoti daudz tika ieguldīts mākslā un uzkrāts.

A. M.: – Es tomēr nedomāju, ka profesionalitāti nosaka nauda. Senāk izcils mākslinieks bija tas, kurš ļoti labi pārvaldīja savu arodu. Tajā, ko viņš darīja un parādīja, bija kaut kas maģisks.

Daudzi mākslinieki bija ļoti trūcīgi, mira badā un tika atzīti vien pēc savas nāves.

Ja tā uz mākslu skatāmies šodien, tad jāatzīst, ka ir citi izaicinājumi. Šķiet, izcilība zudusi vai arī mazinājusies tās vērtība.

Kopš aptuveni 20. gadsimta vidus mēs mākslā vairs nevadāmies pēc agrākajiem standarta principiem un vērtībām. 18. un 19. gadsimtā bija pilnīgi citāda mākslas pasaule un tās uztvere.

Katrā laikā ir citi uzstādījumi, tāpēc šodien ir tik sarežģīti runāt par terminiem, robežšķirtnēm. Taču, par izcilību runājot, naudai nav tādas nozīmes.

Izcils var būt gan bagāts, gan nabags mākslinieks, tāpat gan populārs, gan arī pilnīgi nezināms sabiedrībai. Agrāk vai vēlāk mēs atcerēsimies  tos, kuri būs tiekušies uz izcilību, kaut šodien viņi dzīvo trūcīgi.

Protams, pašlaik ir ļoti svarīga šī komerciālā puse. Tā jebkurā jomā ir neizbēgama mūsdienās. Bet es nezinu, vai mākslā komercija noved pie izcilības.

M. R.: – Izcilības jēdziens Latvijas kultūrtelpā ienāca pirms gadiem 15 vai vairāk, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova. Arī par to var diskutēt.

Piekrītu, ka māksliniekam ar savu darbu ir jāpelna nauda. Tā ir tāda pati profesija kā jebkura cita.

K. Š: – Ja salīdzinām bijušos un tagadējos laikus, tad šodien māksliniekam taču vairs nav jādzīvo trūkumā! Ir tik daudz veidu, kā var sevi pasniegt, lai pārliecinātu un pārdotu savu mākslu – pelnīt pietiekami ar savu darbu.

M. R.: – Jā, ir iespējas izvēlēties kādu no daudzajām nišām. Ir mākslinieki, kas ar saviem darbiem vispār neko nepelna, bet darbojas citā jomā, ne vienmēr tā tiešā veidā ar mākslu saistīta.

Bet tas nenozīmē, ka viņi nav profesionāļi. Ka māksla viņiem ir hobijs. Vienkārši iztiku viņi nopelna citā nozarē un to ieliek savas mākslas tapšanā.

Māksla pēc būtības ir pašizpausme, un tiem cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, tas ir ļoti svarīgi.

Jau studējot, daudzi saprot, ka tā nebūs profesija, ar kuru var kļūt bagāts. Un tomēr viņi turpina, jo nevar bez tās iztikt. Tas arī ir dzinulis tiekties uz izaugsmi.

I. S.: – Ir mākslinieki, kas varbūt nav trāpījuši tajā laikā, lai tiktu pamanīti, jo konkrētā niša nav tad bijusi pieprasīta. Bet viņiem tas darbs bijis svarīgs.

– Vai cilvēki spēj saprast, novērtēt, atšķirt labu mākslu no necilās?

K. Š.: – Man ir grūti spriest par tā saukto audzinošo mākslu, tas ir, veidu, kad sabiedrībai tiek dota iespēja tai pietuvoties, saprast. Tāpat nav tik vienkārši novērtēt izstāžu apmeklējumu: liels, mazs, pietiekams.

Tomēr laba māksla mums ir nepieciešama, un par to ir jāmaksā.

Nerunājot par to, ka māksliniekam šodien nav jādzīvo trūkumā. Uzskatu, ka nevajag izstādes par brīvu. Es gribu samaksāt, piedzīvot to skaistumu, satikt cilvēkus, kas man svarīgi un ir ieguldījuši laiku un enerģiju. Man nepatīk iet uz izstādēm, kas ir par brīvu, jo tajās kaut kā iztrūkst.

Ja cilvēks ir nopircis biļeti uz koncertu, teātri, izstādi vai jebkuru citu kultūras pasākumu, tad viņš jūtas atbildīgāks. Viņš aiziet, izglītojas, novērtē.

A. M.: – Pēdējos simts gados laikmetīgā māksla bijusi izaicinoša, domu veicinoša. Tā ir tā izcilā māksla, ko esam cēluši uz pjedestāla.

Tajā pašā laikā cilvēks parastais no tās ir ļoti noguris, jo tiek izaicināts, un tas rada spriedzi. Līdz ar to plaisa palielinās.

Cilvēki vairs pūļiem neskrien uz katru laikmetīgās mākslas izstādi. 

Šie nemitīgie izaicinājumi liek apšaubīt viņiem ierastas, mīļas lietas, ko laikmetīgā māksla bieži vien pat kariķē. Tā daļa, kas iet intereses dēļ, nav tik liela.

Otra galējība – māksla ir prasta vai naiva, bez satura. Par tādu arī nav lielas intereses.

Tā vienā vai otrā galējībā māksla kļuvusi netverama, tai nav lomas sabiedrības ikdienā. Ja tas ir kāds obligāts kultūras pasākums, jo esi nopircis biļeti, tad aizej un patērē tikai kaut kādu daļu, īsti neiesaistoties.

Mēs jau redzam, ka Latvijā vispopulārākie pasākumi ir tie, kur var dziedāt līdzi vai vismaz pašūpoties, kājas pakustināt. Tas ir tāpēc, ka skatītājs arī jūtas piederīgs.

Mākslas elite pret to cīnās, norādot, ka vajadzētu intelektuālāk.

K. Š.: – Katra lieta veidota kam citam. Ne viss der visiem. Mākslinieks rada tāpēc, ka viņam to vajag, viņš nevar to nedarīt. Ja jau viņš strādā ar tādu entuziasmu, tad jau ir paredzēts, ka būs, kas novērtē, saprot, saņem. 

Esmu stāvējusi ļoti garā rindā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, jo gribēju redzēt Purvīša izstādi.

I. S.: –Tagad māksla mums ir daudz vairāk pieejama. Kādreiz Kuldīgā bija tikai muzejs, varbūt vēl kāda zāle, kur izlikt savus darbus. Tagad tādu publiski pieejamu vietu un mākslas telpu ir ļoti daudz.

Mākslinieks taču ir ieinteresēts, lai citi redz viņa darbu kaut vai par brīvu. Tā ir reklāma: cilvēks atnāk, apskatās, viņam kaut kas iepatīkas, un varbūt arī nopērk. Protams, tas nenotiek tik vienkāršā veidā, jo

māksla jau nav tāda prece kā veikalā.

Nedomāju, ka Kuldīgā mākslas un kultūras pasākumiem būtu maz apmeklētāju. Mums ir saknes, ir mākslas skola, mūzikas skola, aug izglītota jaunā paaudze. Salīdzinot ar tiem laikiem, kad bez muzeja nebija nekā cita, attīstība ir ievērojama.

Mūsdienās sabiedrība jau ir pieradināta pie daudzveidīgām mākslas izpausmēm, dažkārt vienlaikus ar izstādi notiek lekcijas. Pati vieta, daba un vide Kuldīgā veicina radošumu.

M. R.: – Jā, apstākļi ir, bet pie mākslas vides veidošanas vēl daudz jāstrādā. Kad vedu šurp pasaules māksliniekus uz rezidencēm, tad ir jārēķinās, ka nebūs 30 cilvēku, kas atnāks uz sarunu par kaut ko specifisku, piemēram, laikmetīgo mākslu.

Kurzemē ir senas saknes mākslai, noturīgas tradīcijas, kas vairāk saistītas ar amatniecību. Taču jāiet uz priekšu. Rodas arvien jaunas mākslas telpas, tās rada bāzi, lai nākotnē veidotos mākslas vide.

Nedomāju, ka par mākslu var teikt, ka tā laba vai slikta.

Arī automašīna kādam var šķist laba, bet citam nepatikt. Mums katram ir savi kritēriji, pēc kuriem vērtējam. Apmeklētāju skaits man neliekas tik nozīmīgs rādītājs. Tas nāk no grantu shēmām – jo vairāk cilvēku, jo labāk. Kāpēc?

Manuprāt, svarīgāk uzrunāt noteiktu kopienu, lai atnāk kaut desmit cilvēku, bet viņi visi ir ieinteresēti, iesaistīti un kaut ko iegūst. Viņiem izstādes apmeklējums kļūst par dzīves notikumu. Liels pūlis ienāks, bez intereses ātri paskries garām, nebūs tāda ieguvuma.

Ja gribam kvalitāti, nevis kvantitāti, tad jārunā ar mērķauditoriju. Un jāņem vērā arī tas, ka mazās pilsētās jau nemaz nav tik daudz cilvēku, visi visur neies. Tāpēc varam domāt tikai par kamerpasākumiem.

K. Š.: – To, ka mazā pilsētā nav tādas masas kā lielā, es uzskatu par privilēģiju. Kuldīgā es varu no rīta izskriet, ielās nevienu nesatiekot. Varu mierīgi aiziet uz izstādi, kur mani neviens netraucē. Varu baudīt koncertu nelielā klausītāju pulciņā. Tas ir luksuss.

Ja vajag pūli, tad var aizbraukt uz kādu vietu pasaulē, kur cilvēki cits citam virsū grūžas. Bet tur tā nevarēs mākslu izbaudīt, jo citi traucēs.

Mums ir tik plaša, brīva telpa, jo neliels iedzīvotāju skaits, tajā pašā laikā dažādu pasākumu ir tik ārkārtīgi daudz, ka daļa informācijas pat paskrien garām.

– Kā notiek mākslas darbu reklamēšana, vai vienmēr tā vajadzīga?

M. R.: – Mūsdienās ar reklāmu ir diezgan sarežģīti, jo tā pasaule, kurā tagad dzīvojam, ir tik steidzīga. Ir jau kaut kādi algoritmi izveidoti, bet es nemaz nezinu, kā ar tiem darboties.

Pārsvarā strādāju viena, man nemaz nav iespējas visam pieslēgties. Patiesībā reklāma ir atsevišķs lauks, kurā darbojas profesionāļi.

K. Š.: – Tādā mazā pilsētiņā vienkāršākā ir savstarpējā komunikācija, kaut vai vatsapā padodot ziņu draugiem, paziņām.

– Kas ir Kurzemes zīmoli mākslā vēsturiski un no jauna radušies?

M. R.: – Nav viegli atbildēt, jo individuālais redzējums var atšķirties. Nesen vedu norvēģu mākslinieci uz Liepāju. Domāju – kā lai viņai šo pilsētu pasniedzu?

Protams, ir “Liepājas dzintars”, Karosta un tādas klasiskas lietas. Bet ir taču vēl daudz kā cita mākslā, un ienāk jaunais. Pēc kādas definīcijas var pateikt, kas ir un kas nav zīmols?

Par Kuldīgu bieži domāju. Venta, tilts un tādi vēsturiskie zīmoli. Taču man kā laikmetīgās mākslas pārstāvei gribētos domāt par kaut ko jaunu, kas vairs nav tādas klišejas.

Man liekas, ka neesam pietiekami novērtējuši Līvijas Rezevskas mantojumu. Mums tas ir, turam godā, un tomēr kā Kuldīgas zīmols nekur tā īsti neparādās.

I. S.: Kurzemes kontekstā festivāli varētu būt viens no zīmoliem. Katrai vietai tie ir savi, ar savu atpazīstamību.

A. M.: – Festivāli notiek vasarās un būtiski atdzīvina konkrēto vietu, tā izskan tālāk. Bet ir grūti atbildēt, kas ir tas pastāvīgais zīmols. Vēsturiski droši vien vijas cauri tautas mākslas, amatniecības stīga.

Ventspilī fantastiski darbojas koncertzāle “Latvija”, tiek aicināti pasaulslaveni mākslinieki. Bet parādās problēma, ka ne vienmēr vietējā publika to saprot un spēj novērtēt.

Mēs nevaram pārmācīt sabiedrību.

Tikko runājām par izglītotību, bet tas ir, no tādas elitāras pozīcijas raugoties. Savulaik Rīgā piedalījos Jāņu, 18. novembra un citu svētku kampaņu veidošanā. Bez tradicionālā gribējām ko jaunu ieviest. Taču sapratām, ka tas nedrīkst būt nekas tāds, uz ko cilvēki skatītos ar neizpratni – kas tas ir? Jo tas atstumj.

Vērtīgākie notikumi būs tie, kas stiprina piederību. Daudzi kultūras pasākumi mēģina izaicināt latvieti. Bet bieži vien tie nerezultējas ar iecerēto izaugsmi.

M. R.: – Nav jau viss tik ļoti jāmaina, tam jānotiek ar iekļaujošu pieeju jau no mazotnes ģimenē un skolā.

To ļoti labi var redzēt Skandināvijas valstīs, kur sabiedrība pašattīstībā izaugusi tik tālu, ka katru nedēļas nogali vienkāršie cilvēki, kas nav ikdienā ar mākslu saistīti, iet uz izstādēm, ved bērnus. Viņiem mākslas izpratne jau ir citā līmenī nekā vidējam latvietim.

Lai saprastu un līdz ar to būtu ieinteresētība, ir tomēr kādai sagatavotībai jābūt. Bet integrācijai mākslas vidē jābūt sabalansētai, nemetoties no vienas galējības otrā.

A. M.: – Daudz atkarīgs no cilvēka paša atvērtības. Paaudžu kontekstā skatoties, vienmēr bijuši un būs, kas ātri jauno pieņem, un tādi, kas nemūžam to nedarīs un savus bērnus arī neizglītos.

– Vai šodien māksliniekam ir viegli, kā saka, izsisties?

M. R.: – Manuprāt, šobrīd ir daudz vairāk iespēju un piedāvājuma. Laikā, kad pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu, man vajadzēja desmit gadus, lai saprastu, ko darīt. Tagad jau uzreiz pēc augstskolas jaunais mākslinieks var doties izglītoties uz ārzemēm vai rezidencēm tepat Latvijā.

Izvēles iespēju ir ļoti daudz, tikai jāsaprot, ko pats gribi. Tā atkal ir problēma, jo daudzi jauni, talantīgi mākslinieki to nezina un ilgu laiku pavada meklējumos. Nav tādas racionālas formulas. Jautājums ir par to, vai esi pareizajā vietā īstajā laikā.

A. M.: – Nerunājot par ekonomisko pusi, izsitas tie trakākie, drosmīgākie, dīvainākie un cītīgākie. Cita formula nav izgudrota.

Pasaule ir pilna ar māksliniekiem – 99,9% tā arī paliks plašākai sabiedrībai nezināmi.

Bet tas 0,1% būs izcilības vai izcelsies ar ko īpašu. Mākslā jau nav tādas iestaigātas taciņas, kas garantē izsišanos.

Kad pasniedzu Mākslas akadēmijā, novēroju, ka latviešu jaunie studenti ir ļoti nobijušies, viņiem ir zems pārliecības līmenis. Mans novēlējums Latvijas kultūras videi ir: veicināt drosmi jaunajos cilvēkos.

Panākumu atslēga nebūs uz iestaigātas taciņas, tā rodama jauna ceļa meklējumos, un tāpēc jābūt drosmīgiem.

K. Š.: – Ko nozīmē izsisties? Mākslā svarīgi atrast savu vietu un saprast, zināt, kas esi. Darīt to, ko vēlies. Ja tu to dari par visiem 100%, pat divreiz vairāk, tad arī tiec uz augšu. Jo vienkārši zini, kur vēlies tikt.

Man pašai nav tāda augstā galamērķa. Taču es zinu, kas esmu un ka drīkstu darīt to, kas man patīk.

Manuprāt, jaunajiem māksliniekiem drosmi apēd iespēja salīdzināt sevi ar visu pasauli. No tās salīdzināšanās vajadzētu tikt vaļā.

I. S.: – Ir jābūt neatlaidīgākiem. Bet ir jābūt nepieciešamībai, pārliecībai, ka nevari bez tā dzīvot. Tas dzinulis iet savu ceļu. Visi nav tendēti tikai uz mākslu par 100%.

Mani interesē arī, piemēram, matemātika un ekonomika. Tur arī saskatu mākslu, redzot, kā veidojas sociālie tīkli.

M. R.: – Varu piebilst, ka jauniem cilvēkiem nevajag baidīties eksperimentēt. Mūsdienu pasaule aicina, gandrīz piespiež ātrāk pieaugt, ātrāk saprast, kas esi, un izveidot savu identitāti.

Manuprāt, tam jādod laiks un iespējas izmēģināt darboties dažādās jomās, pastrādāt dažādās profesijās.