– Tu turpini otro paaudzi kā tautas deju skolotāja. Kāpēc arī tu izvēlējies šo jomu?

– Es pati dejoju no divu gadu vecuma. Gan es, gan mana māsa Krista tajā laikā Liepājas Latviešu biedrības namā uzaugām, mamma vēl nevadīja kolektīvu, dejoja ”Rucavietī”. Kad Olita Laiveniece aizgāja pelnītā atpūtā, mamma to pārņēma. Tad nāca arī jaunie dejotāji, kuriem bija jāpalīdz mācīties dejot.

Tad es sapratu, ka man patīk un sanāk izdomāt variantus, kā darīt labāk, lai viņi saprastu. Gāju, darbojos, mācījos un vienā brīdī sāku Kapsēdē vadīt tautas deju kolektīvu. Caur mammu mani sameklēja. Es mācījos vēl vidusskolā.

Pēc kāda laika aizgāju deju kolektīvā ”Krustiņi” par repetitori. Un tad jau pienāca laiks, kad Bērnu un jaunatnes centrā sāku strādāt par metodiķi, taču ”Vadugunīm” vajadzēja grupu vadītājus, jo iepriekšējās bija aizgājušas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Nevarēja atrast, un tad arī sāku vadīt vienu grupu, lai gan man pašai bija vēl skolā jāiet. Aizgāju, lai paliktu.

– Pēc vidusskolas izvēlējies kaut ko ar dejām saistītu mācīties?

– Pēc Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas absolvēšanas izvēlējos studēt Eiropas valodas. Man valodas ļoti patīk, bet nevarētu teikt, ka padodas (smejas). Aizgāju uz Liepājas Universitāti, tiku budžeta grupā, bet vienā brīdī vairs nevarēju savienot ar darbu.

Valodas nav kā ar dejām, kad viens un divi – un saproti, kas notiek. Tur ir jābūt uz lekcijām, jādzird, jāredz.

Sapratu, ka nebūs. Izstājos. Un tad turpat universitātē iestājos uz sporta un deju skolotājiem. Tā tad bija pilnīgi cita lieta – tur mācies to, ko tu praksē dari, saproti, kas tas ir un kā jādara. Augstskolā man patika mācīties, jo tā man salika visu pa plauktiņiem!

– Apbrīnas vērts fakts, ka tu vidusskolas laikā jau vadīji deju kolektīvu! Piestrādāt ir viena lieta, bet šis ir pavisam citādi. Kā savienoji ar mācībām?

– Kad es braucu uz Kapsēdi, man bija 17 gadi, pati vēl domāju – es pati tāda maza skuķene braucu un mācu mazajiem dejot dejas! Kolektīvam nosaukums bija ”Dzirnaviņas”, šobrīd tur kolektīva diemžēl nav, lai gan skola to vēlētos.

Kad paliku pilngadīga, braucām uz Rīgu, bija dziesmusvētku gads, piedalījāmies ielu koncertos.

Tad man likās, ka es taču esmu tik jauna un sīka, bet mācu un vecāki uzticas! Tuvākie cilvēki zināja, ko es daru, deju nozarē – tāpat, bet skolā skolotājām īpaši nestāstīju.

Bija tā, ka no rītiem agri braucu uz Kapsēdi mācīt un pēc tam tūlīt lidoju ar autobusu atpakaļ, lai paspētu uz skolu. Brīžiem bija grūti samenedžēt, bet kaut kā viss sakārtojās labi. Sākumā nodarbības notika dienas otrajā pusē, taču kaut kas mainījās un bija jāliek no rīta. Bērniem arī bija labāk – tad viņi ir enerģiskāki un spēj vairāk uztvert.

Vienu vasaru vēl papildus piestrādāju picērijā. No rīta es izdomāju, ka uz Kapsēdi braukšu ar riteni un pēc tam no turienes tāpat atpakaļ uz Liepājas centru. Vairāk mūžā es nekad tā vairs nedarītu! Atceros konkrēti vienu reizi, un pēc tam vairāk tādu reižu nebija, kad ļoti skrēju, steidzos, ierados aizelsusies un sasvīdusi.

– Esi izgājusi cauri saspringtam posmam. Pašai mācības necieta?

– Supersekmīgā ar izciliem desmitniekiem nebiju. Atceros, ka bija tāds nogurums, ka sēdi skolā un vienkārši nāk miegs!

– Bet papildus tam visam pati arī dejoji.

– Jā, es dejoju ”Rucavieša” jauniešu kolektīvā, un bija vēl brīdis, kad pie skolotājas Ingas Papirtes kolektīvā ”A+G”.

– Vai tev kā jaunai deju pasniedzējai, kura visu mūžu ar to nodarbojusies, bija uzreiz kas jāapgūst, lai varētu strādāt?

– Kad atnācu uz Bērnu un jaunatnes centru, obligāti vajadzēja apgūt dejas jomu. Mainījās arī likumi, vajadzēja pedagoģiju un apgūt nepieciešamo deju nozarē. Tāpēc iestājos ”sporta un deju skolotājos” un priecājos, ka Liepājā bija tāda iespēja.

Pirms Kapsēdes biju izlēmusi, ka došos uz Rīgu mācīties. Gribēju iet kādā lielajā deju kolektīvā. Bet, kad tu pieķeries dejotājiem, ir ļoti grūti aizbraukt, līdz ar to visa dzīve palika Liepājā. Esmu laimīga, ka te ir mani dejotāji. Lielajā burzmā Rīgā es, man liekas, nevarētu.

– Cik ”Vaduguns” vecuma grupas mācīji līdz šim, un cik no tām būsi skolotāja turpmāk, zinot, ka esi izlēmusi samazināt slodzi?

– Oktobrī vadīju vēl četras grupas, pagājušo gadu bija piecas. Ar novembri būšu skolotāja divām grupām – vidusskolēniem un jauniešiem. Ir ļoti skumji – skaties, kā mazie ir izauguši, kādi bija bērni pirms pieciem sešiem gadiem, kā viņi mainījušies! Sēdi mēģinājumā un smaidi, redzot progresu, sniegto un ieguldīto darbu.

Ģimenes – savu puiku Eduarda un Kristofera dēļ – izlēmu iet dejas darbos mazumā, bet pavisam bez dejām nevaru. Vairākus vakarus vienkārši dzīvoju ”Vadugunīs”, bet pa dienām bērni ir skolā vai bērnudārzā.

Gribas veltīt vairāk laika viņiem. Ilgi viņi maziņi nebūs, bet visu savu laiku atdot tikai citiem bērniem man neliekas pareizi. Palika skumji.

Biju domājusi vēl vienu sezonu nostrādāt uz pilnu slodzi, bet sanāca tā, ka pamatdarbs man tagad ir cits, – es degu ārā! Nevaru pieslēgties pie rīkošanas ”Vaduguns” 70. jubilejas koncertam, kas notiks pavasarī. Ja esi pārslogots, nevari pievērsties nekam, viss stāv uz vietas un kraujas čupā. Tad no manis nav jēgas, ja nevaru darīt, kā iecerēts.

Kad pieņēmu lēmumu un runāju ar vadību, lai arī žēl, bet ir atvieglojuma sajūta. Ienāca manī enerģija. Atnācu uz mēģinājumiem pavisam citu garastāvokli! Citādi esi grūtsirdīgs, nospiests – saproti, ka nevari dot to, ko varētu.

Kad mācījos augstskolā, paralēli studijām vēl pie Jāņa Purviņa mācījos Latviešu dejas skolā un biju gaidībās ar jaunāko dēlu Kristoferu. Kad kāds pieminēja, ka ir izdedzis, nesapratu, ko tas nozīmē. Tagad es to ļoti labi saprotu, ka ir par traku!

– Kas tagad ir tavs pamatdarbs?

– Līdz šim mans pamatdarbs bija ”Vaduguns” un vēl papildus skolās un bērnudārzos par sporta skolotāju.

Kopš maija strādāju Jaunsardzes centrā. No rīta un visu dienu esmu aizņemta ar jaunsardzes darbu un valsts aizsardzības mācības mācīšanu vidusskolas vecuma jauniešiem. Es esmu Jūrniecības koledžā un Liepājas Valsts tehnikumā – tur pretim man brīžiem sēž arī mani dejotāji. Viņi nekur tālu no manis prom netiek! (Smejas.)

Iestājos šī gada sākumā arī Zemessardzē.

Jau pamatskolas gados sevi pieķēru pie domas, ka mani kaut kas tāds interesē, bet tad mani kaut kā atrunāja. Pēdējos divus gadus sevī muļļāju domu par zemessargiem, iestājos, un tad atnāca jaunsardze.

Visu vasaru pavadīju mācībās un apmācībās. Laiks iet un mainās, līdz atrodi savu jomu.

Bija viens instruktors, kas man prasīja, kā es jūtos kā jaunsargu instruktore. Teicu, ka tas aizrauj tāpat kā deja, jo deja man ir bijusi sirdslieta un joprojām ir un nevaru iedomāties, ka es no tās atteiktos pavisam. Tas ir dvēseles siltums. Arī šajā darbā ir kustība, darbošanās ar jauniešiem – ir forši!

– Kāda ir sajūta pēc šādām pārmaiņām?

– Disciplīna ir viena un tā pati. Bija bailīgi, jo tomēr ir atšķirības. Lai ar jauniešiem sadarbotos, ir jādabū uzticība, ka ar mani var runāt. Ja esi to panācis, vari ar viņiem darīt kopā jebko.

Man sanāk ar jauniešiem rast kopīgu valodu. Piemēram, ar lielākajām dejotāju grupām pārliecinājos, ka viņi nebaidās nākt un stāstīt, kas uz sirds. Ja nu kas, tad pie manis būs drošībā. Nekad nevarētu teikt, ka man mani dejotāji kāptu uz galvas. Ļoti paveicies ar visiem maniem dejotājiem!

– Tu vispār pati par sevi esi stingra – piemēram, tu pieprasi, ka dejotāji neatkarīgi no vecuma tautastērpu valkā un nēsā pareizi, bez jebkādām atkāpēm, uzsverot: ”Jūs esat ”Vaduguns” dejotāji!”

– Esam pārliecinājušies, ka ar bērniem ir viegli strādāt – tu pasaki, viņš saprot. Otra puse ir vecāki. Ir tādi, kuri paši dejojuši un šo prasību ļoti labi saprot, bet ir arī tādi, kuri bijuši šajā deju nozarē un vienalga nesaprot. Visbiežāk grūtākais darbs ir tieši ar viņiem. Pēdējos gadus man ir paveicies ar vecākiem, kuri ir saprotoši, atsaucīgi un līdzdarbojas.

Mēs esam tautas deju ansamblis ”Vaduguns” un nesam šo lielo vārdu tautās! Un tas ir liels nopelns.

Vēl vadītājas Valdas Grīnfeldes laikā jauniešu kolektīvs nopelnīja šo nosaukumu, un tāpat vien šādu ansambļa godu nedod. Liepājā vairs tautas deju ansambļa nav neviena.

Kādreiz Liepājā bija trīs lielie ansambļi! Mums vēl ir daudz, kur augt, bet mēs esam ļoti daudz – astoņas grupas! Ļoti ejam uz to, lai līmenis tikai augtu, lai šo godu nestu ar milzu atbildību! Kad piešķir finansējumu tērpiem, vienmēr izvēlamies, lai tas ir kas košs, lai katrai grupai ir atšķirīgs akcents.

Arī par koncerttērpiem lielajām grupām man ir prasība – tiem ir jābūt savāktiem un kārtībā! Meitenes nevar nākt ar zirgastē savāktiem matiem, kas otram var sisties sejā, bet ir jābūt matiem sasietiem copē, tāpat arī nedrīkst ar lielajiem auskariem. Jaunieši to zina, ka tā ir mana prasība.

Ja atnāk ar zirgasti, tad tas nozīmē, ka īsti mēģinājumā nedrīkst piedalīties: ja traucē sev, traucē partnerim. Tāpat, ja visi esam noformējušies pēc vienādām prasībām, tad redzam to koptēlu.

– Tad jau tu tagad gatavo lielās grupas nākamās vasaras Dziesmu un deju svētkiem?

– Tas bija viens no iemesliem, kādēļ es paliku ar lielajām grupām – vidusskolēniem un jauniešiem. Aprīlī mums ir skate. Abas grupas ir izvirzītas arī uz svētku otro programmu.

Lielās grupas man ir liels atbalsts ikdienā, kā arī palīdzēs pie ”Vaduguns” jubilejas koncerta gatavošanas. Nākamās vasaras beigās plānojam braukt uz kādu valsti, kur parādīt Latvijas tautas deju tradīcijas.

– Tavi dēli kādreiz dejoja kopā ar mazajām kolektīva grupām. Vai viņi to dara joprojām vai arī atraduši citu jomu, kur izpausties?

– Kad viņi piedzima, visi apkārtējie teica, ka šie jau būs dejotāji: kolektīva vadītājs un repetitors jeb vadītāja palīgs, kurš palīdz dejotājiem ar iesildīšanos un atsildīšanos. Tai brīdī zināju, ka manējie kaut ko noteikti dejos, jo vīrietim tas ir jāprot!

Kad bija mazi, vienu vai otru bija jāiesaista. Tas, ka es esmu viņiem mamma, mēģinājuma procesu tomēr apgrūtināja, jo viņiem mani maziem uztvert par skolotāju ir grūti. Vieglāk man ir ar 40 dejotājiem.

Ar Eduardu uz rokām mācīju dejot, paceļu augšā vienu brīvo roku, mazie dejotāji atdarina to pašu – arī paceļ tikai vienu!

Abi brāļi gāja sporta dejās dārziņā, Eduards to turpina skolā. Dārziņa laikā Eduards gāja arī futbolā, tagad viņš ir pārgājis uz tenisu, kas viņam ļoti patīk. Kristofers šobrīd dārziņā apmeklē sporta dejas.

Iespējams, manējie turpinās sevi pilnveidot sportā, dziedāšanā, kas sanāk, bet kautrējas, Kristoferam ļoti patīk zīmēšana. Patīk atnākt arī pie dejotājiem. Kad vienkārši pasaku, ka vasarā brauksim ceļojumā, tad puikas uzreiz īsti neko, bet, kad piesaku, ka tas būs ar dejotājiem, – tad ”jā!” ir uzreiz.

Dejotāji man ir teikuši, ka maniem bērniem arī viņi ir ģimene, kas mums ir milzīga! Bērni aizskrien mēģinājumos samīļot dejotājus, spēlējas.

– Bieži cilvēki dalās novērojumos, ka bērniem un jauniešiem, kuri dejo, ir gan stāja, gan prot pieklājīgi uzvesties, risināt situācijas, ir izpalīdzīgi.

– Ja tu dejo, tu jaunības laikā nenoej no ceļa. Ja ir foršs kolektīvs, viņi tevi aizrauj – tu iemācies vērtības. Šeit viņi dabū draugus, turklāt vēl ļoti labus. Vismaz uz kādu laiku. Arī tagad, kad mums apkārt ir elektroniskās cigaretes, ballītes, un mūsdienās tas notiek arvien agrākā vecumā, man tā ir mazā šoka terapija.

Bet mēs mācāmies – ir, ko var darīt un ko ne un kur mēs varam darīt un kur atkal ne. Ja ir kādas nepatikšanas, es aicinu savus dejotājus – nāciet un stāstiet, lai man pēc tam nav pārsteigumi, ka neko par to nezinu!

– Kas tev pašai bez tā, ko dari, ir tas, kas aizrauj un sagādā prieku?

– Deja ir mana dzīve. Ir vēl pastaigas gar jūru vai izbraukumi, bet, kas man rada enerģiju un dzīvību, ir tieši deja!

Ja arī pati nedejoju, bet dodu to citiem, tas ļauj justies uzlādētai un doties mājās priecīgai, pat ja esmu nogurusi.

Kādreiz patika rokdarbi, zīmēt. Dzīves ritējumā tam visam pietrūka laika.

Tagad daudz no svara, ja ar suni varu aizbraukt līdz Karostai un pa mežu pastaigāt, gar jūru. Varu brīdi sev, mieru, atpūtu, svaigu gaisu dabūt. Tas palīdz savākties un uzlādēties.

– Tu uzvārdu Blumbaha nes jau vairākās paaudzēs. Ome Ildze Blumbaha pazīstama kā autoinstruktore, mamma Sandra Blumbaha – arī deju skolotāja.

– Par uzvārdu arī bija tā jau no bērnības, ka aizej uz bibliotēku, pasaku uzvārdu un – ”Ome tev gadījumā nav instruktore?” Ome šobrīd vairs ar to nenodarbojas pāris gadus, no mašīnas izņēma pedāļus. Ir bijis tā, ka pasaki, un visiem viss par tevi ir skaidrs – vai nu Ildzes mazmeita vai Sandras meita.

Taču, ja manu piecus gadus jaunāko māsu neatpazīst pēc sejas, kur viņai līdzība ar mammu, tad viņai atkal ir citāds, ļoti skaists uzvārds. Viņa ir uzvārdā Eņģele. Viņa arī ir pa deju nozari, jau no 5. klases dzīvo Rīgā, iestājās baleta skolā un viena pati dzīvoja.

Paldies kovidam, ka varēju tajā laikā ar māsu atgūt kontaktu, jo viņa bija vairāk Liepājā. Viņa dejo kolektīvā ”Līgo” pie Jāņa Purviņa un māca baletdejotājus. Arī māsa mācās par deju skolotāju. Ja viņa nāktu uz Liepāju, būtu liels ieguvums, taču jāsaprot arī tas, ka viņa ilgus gadus ir bijusi prom un Rīgā, kur jūtas kā mājās.

Deju pēctecība mūsu ģimenē ir raksturīga. Domāju, ka mani puikas gan to neturpinās.

Tas ir liels prieks un gandarījuma darbs, taču nepavisam ne viegls!

– Vai tava mamma vada vēl deju kolektīvus?

– Mamma vairs to nedara. Viņa strādā pamatdarbu. Nevis par skolotāju, bet pavisam citā jomā. Daudz darba pie galda ar papīriem, bet deja kā sirdslieta ir joprojām.

Vienu brīdi viņai bija pat trīs kolektīvi – ”Rucavietis”, ”Lāņupīte” un tautas deju studijas grupa. Tas prasīja daudz enerģijas. ”Vaduguns” dejotājiem bija draudzība ar Vecpils ”Lāņupītes” dejotājiem, pie kuriem es arī braukāju. Viņi cits itu zināja, vaktēja. Tā ir vērtība, ja ir kolektīvs, pie kura braukt ārpus pilsētas.

Man pie dejotājiem palīgi ir mamma, māsa arī. Viņām ir skats no malas.

– Vai gribētu vēl ko dzīvē izdarīt un sasniegt, iemācīties?

– Gribētos izlēkt ar izpletni! Un ar motociklu iemācīties braukt. Prasās nedaudz to dullumu. Ja par mācībām – gribētu psiholoģiju. Visu uzreiz nevar paķert.

Bet viens ir skaidrs, ka es nevarētu neko sasniegt un nebūtu te, ja man nebūtu skolotāji, kuru dzīves skolai esmu gājusi cauri. Tā ir ”Krustiņu” Inta Āboliņa, Olita Laiveniece, kas vadīja ”Rucavieti”, ko mamma pēc tam pārņēma. Daudz esmu guvusi no Ingas Papirtes, kuras skatījums uz deju ir pilnīgi citāds. Arī viņai visa dzīve ir deja. Arī pie manis dejo viņas daži bijušie dejotāji, ar kuriem kopā nospriedām, ka Inga ir ļoti brīnumains cilvēks.

Noteikti arī mammai nopelns ir manis virzīšanā pa šo ceļu. Kad viņa vēl nebija skolotāja, viņa man norādīja, kas ir uzlabojams. Man bija vēlme pozitīvi sacensties. Pie Valdas Grīnfeldes gan nesanāca pamācīties, bet viņas ieguldītais mantojums ”Vadugunīm” ir atstāts.

– Vai ir kādi pašas dejotāji, kuri varētu izaugt par kolektīvu vadītājiem?

– Esmu piedāvājusi pamēģināt bijušajiem dejotājiem. Ir tādi, kuri no esošajiem dejotājiem varētu pārņemt, bet vienlaikus novēlētu iet arī citu ceļu. Mākslinieciska, forša profesija, bet prasa daudz enerģijas un vēl novērtējumu.

CV

Inta Blumbaha

• Dzimusi 1995. gada 19. februārī.
• Dzimusi Aizputē, bet sevi sauc par īstu liepājnieci.
• Absolvējusi Liepājas 5. vidusskolu.
• Liepājas Universitātē ieguvusi sporta un deju skolotājas kvalifikāciju.
• Tautas deju zināšanas un prasmes stiprinājusi Latviešu dejas skolā pie horeogrāfa Jāņa Purviņa.
• Desmito sezonu par savējiem sauc ”Vaduguns” dejotājus.
• Jaunsardzes instruktore un skolotāja valsts aizsardzības mācībā.
• Mamma diviem dēliem – Eduardam un Kristoferam.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.