Lai arī A. Manfelde atzīst, ka mūsdienās “lasošie” bērni ir retums, tas nemazina vēlmi radīt arvien ko jaunu. Rakstniecei ir padomā jau nākamās grāmatiņas galvenais varonis – dziedošs suns.

Liepājā dzīvojošā rakstniece un dzejniece A. Manfelde raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Rakstīt otrai mērķauditorijai esot grūtāk, viņa atzīst:

“Ir jāsavācas, nevar izplūst, vajag darbību un arī brīnumu. Un apjoms ir mazāks.”

To, kas lasāms grāmatās, A. Manfelde ņem no dzīves. “Arī nākamās grāmatiņas stāsts atnāca pats. Es aizbraucu ciemos pie tēva, uzzināju, ka viņam ir suns, kurš dzied. Man liekas, ka par viņu arī rakstīšu. Un būs krāsainas ilustrācijas.”

A. Manfeldei aug divas meitiņas. Par viņu attiecībām ar grāmatām rakstniece saka: “Diemžēl esmu kurpnieks bez kurpēm, ar lasīšanu ir švaki. Mūsdienās lasošie bērni ir tiešām retums. Un mēs zinām, kāpēc. Tas ir liels darbs, ko vecāki ieguldījuši un izdarījuši. Patiesībā jāteic, ka lasīšana – tas ir pat talants bērnā.”

A. Manfelde pati bērnībā ļoti daudz lasījusi. “Es biju milzīgs grāmatu tārps,” viņa smaidot atzīst.

“Lai arī tagad pati rakstu grāmatas, es savām meitām nespiežu tās lasīt, īpaši neuzsveru, ka nu lasīsim manējo.

Tagad lasām par muminiem. Kad to izdeva, es biju pusaudžu vecumā, un nebiju tā kārtīgi par viņiem lasījusi. Tagad jaunākajai meitai lasu, un abas saskatām daudz interesanta.”

Lai arī A. Manfelde apzinās, ka grāmatu lasīšana nav daudzu bērnu pirmā izvēle, aizpildot savu brīvo laiku, pārstāt rakstīt nevarot. “Es rakstu kā sev, savai bērnībai varbūt,” viņa spriež.

“Tagad izlasīju Astridas Lindgrēnas biogrāfiju. Viņai grāmatu ir ļoti daudz, bet populāras ir kādas piecas. Nevar zināt, kura būs tā īstā. Saņemot Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu “Kurš no mums lidos?”, man bija liels brīnums. Guvu apliecinājumu, ka es varu uzrakstīt.”

Runājot par jaunāko iespieddarbu, A. Manfelde pastāsta, ka ilustrācijas ir pašas zīmētas.

“Man ir ļoti iepaticies zīmēt, es nedomāju, ka to vēl varu.

Esmu mācījusies “lietišķajos” Rīgā un arī mākslas skolā. Sāku zīmēt grāmatai “Kurš no mums lidos?”. Un tā turpinu.”

Grāmatas “Vai mamma mājās?” vāciņš ir kopdarbs ar jaunāko meitu Augusti. “Reiz vienu dienu es pūlējos uzzīmēt mammu kokā, jo man grāmatā rakstīts, ka mamma skrēja pēc kaķa un apsēdās kokā, kas gandrīz ir patiesība. Ļoti daudz no aprakstītā ir noticis pa īstam dzīvē, tikai maķenīt piedomāts klāt.

No skolas pārnāca Auguste, pieskrēja klāt, paskatījās, ko daru, un noteica: “Nē, nē, es varu labāk.” Piecas minūtes, un tapa mamma uz jumta. Man viņas darbs ļoti iepatikās. Es to krāsoju vairākas stundas! Ar zīmuļiem strādāju kā ar otām, kārtu pa kārtai, lai panāktu dziļumu.” Iekšlapās gan ilustrācijas ir melnbaltas.

Grāmatas nosaukums pareizi liek domāt – tajā patiesi tiek meklēts, kur pazudusi mamma. “Visi no rīta pamostas un saprot, ka viņas nav. Ierodas izmeklētājs un sāk šķetināt, kas tad noticis.

Es nevaru atklāt, kur mamma būs pazudusi, jo tad nebūs interesanti lasīt,”

ieintriģē autore.

“Nav minēts, ka grāmata ir par Liepāju, bet tā ir klātesoša ar sudrabkaijām, kuras noēd cīsiņus, un jūru, kura spēlējas ne tikai ar smiltīm, bet arī cilvēkiem. Rakstīts par mūsu “parastajiem piedzīvojumiem”, kā teica meita. Tas ir veltījums bērniem un arī savā ziņā sev.”

A. Manfelde pateicas Kultūras pārvaldei, kura atbalstījusi šī darba izdošanu. “Padomā ir arī dzejoļu grāmata, kurā Liepājas patiešām ir daudz, un tā ir nosaukta vārdā,” piebilst rakstniece.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.