“Vārti” tapa biedrības “Mēs – Jaunaucei” jaunākajā LEADER projektā. Pērn tas atzīts par Latvijā labāko piemēru LEADER naudas izlietojumam, tāpēc uzvarēja konkursā “Dižprojekts 2020”.

Tā rīkotāja, biedrības “Latvijas Lauku forums” izpilddirektore Anita Seļicka ir gandarīta, ka visiem sadarbības partneriem, arī ierēdņiem un amatpersonām Briselē, var lepni teikt: no sabiedriskās un ekonomiskās dzīves tālu esošajā Jaunauces pagastā ir jaunākās paaudzes digitālās tehnoloģijas.

Uzvara konkursā stiprina biedrības “Mēs – Jaunaucei” pārliecību, ka tā rīkojās pareizi, izmantojot laikmetīgas tehnoloģias Jaunauces muižas īpašnieku fon der Ropu atstāto kultūras vērtību saglabāšanā.

“Latvijas lauki nav tikai piens, gaļa un graudi; tā vienmēr bijusi kultūrvieta, un tā tam būtu jāpaliek. Mūsu projekts vēsta, ka laukos bija un ir vieta labākajam mākslā, uzņēmējdarbībā un tehnoloģijās.

Šobrīd “Vārti” skarbi disonē ar Jaunauces realitāti, taču neviens nesaka, ka tā būs mūžīgi,” biedrības “Mēs – Jaunaucei” vadītāja Inguna Balcere pamato, kādēļ bija vērts ieguldīt gandrīz 20 000 eiro reti apdzīvotā un ekonomiski vārgā pagastā.

Digitāls fokuss-pokuss

Jaunaucnieki gribēja vai katram rādīt, ka viņu pils īpašniekiem fon der Ropiem piederējusi augstvērtīga mākslas kolekcija, un Jaunauces pilī varēja apskatīties Leonardo da Vinči, Rafaēla, Mikelandželo Merizi da Karavadžo, Pītera Paula Rubensa un citu glezniecības meistaru darbus.

Kolekcijā bijušas 84 gleznas un ducis krūšutēlu, kurus pēc fon der Ropu pasūtījuma marmorā izkala virtuozs dāņu skulptors Bertels Torvaldsens.

Biedrības “Mēs – Jaunaucei” iecere pilī rādīt uz visiem laikiem zaudētas gleznas un skulptūras bija utopiska līdz brīdim, kad izgudroja, kā reālā laikā viedierīcē parādīt konkrētā vietā neesošus priekšmetus un cilvēkus.

Tehnoloģiju iespējas pamanīja Jaunauces pamatskolas absolvente Elīna Leiba-Lipsne. Savā maģistra darbā Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina tehnoloģiju institūtā viņa aizrautīgi apcerēja ideju, ka virtuālais risinājums izdara neiespējamo – Jaunauces pilī atgriež fon der Ropu mākslas darbus, kas nu pieder citiem muzejiem un kolekcionāriem vai gājuši bojā Otrajā pasaules karā.

I. Balcere pieprasīja: pils ovālajā zālē (to plānoja par galveno ekspozīcijas vietu) nedrīkst atrasties stacionārs ekrāns, projektors un vadu jūklis. Šādi svešķermeņi neiederas 19.gadsimta sākumā celtā pilī, kuru uzskata par vismazāk izmainīto vēlīnā klasicisma paraugu Latvijā, turklāt tā pacietīgi restaurēta par lielu Eiropas un valsts naudu.

Ekspozīcijai bija jābūt tādai, lai to var viegli noņemt un uzlikt, jo pilī notiek koncerti, laulību ceremonijas un citi pasākumi.

Moderns “apskāviens”

“Vārti” atjautīgi atrisināja cieto riekstu, kuru gadās nepārkost pat pieredzējušiem restauratoriem, dizaineriem un māksliniekiem visā pasaulē, — Jaunauces pilī izdevies senām un retām kultūras vērtībām saudzīgi un gaumīgi uzslāņot 21.gadsimtu.

Būtiski, ka biedrībai uzticētā Jaunauces pils zagļiem joprojām nav iekārojama – kolekcija ir virtuāla, tāpēc skatāma tikai pilī. Darbi ieraugāmi, izmantojot viedierīci, kurā instalēta Jaunauces pilij programmēta aplikācija “Vārti”, turklāt tikai tad, kad ekrāns ir pret speciāliem marķieriem.

Ja planšete vērsta pret sienu, var redzēt 12 gleznu attēlus; ja pret podestiem, tad no visām pusēm aplūkojamas astoņas Torvaldsena veidotās bistes; ja pret parketu, tad vērojamas divas pilī uzfilmētas muižniecības ballēm raksturīgas dejas – piecsoļu valsis un brazīliešu tango jeb mašiše.

“Grūtākais bija konkretizēt, kādi darbi kolekcijā bijuši. Vairākos avotos atradām mākslinieku vārdus, taču gleznu nosaukumus uzzinājām pērn pavasarī Kauņā no Mikaloja Konstantīna Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja speciālista Osvalda Daugeļa. Viņš mums iedeva fon der Ropu kolekcijas aprakstu,” E. Leiba-Lipsne atceras pavērsiena punktu kolekcijas izpētē.

Nākamais solis bija noskaidrot, kur darbi atrodas, tāpēc tika pārskatītas Eiropas muzeju mājaslapas. Lai gan visas Torvaldsena bistes gājušas bojā, bijis samērā viegli atrast materiālus to vizualizēšanai. Savulaik skulptūras bija nofotografētas ovālās zāles interjerā, tāpēc atlika 3D bankās sameklēt vislīdzīgākos attēlus.

Fantastisks rezultāts

E. Leibas-Lipsnes ieceri digitālā vidē realizēja SIA “Overly”, Baltijā vienīgais un Eiropā viens no nedaudziem uzņēmumiem, kurš realizē papildinātās realitātes projektus.

Firmas vadītājs Ainārs Kļaviņš atzīst, ka jaunaucnieces viņu patīkami izbrīnīja, – gan tādēļ, ka pasūtīja lielos muzejos iekārotas tehnoloģijas, gan tāpēc, ka viņu iedomātais precīzi saderēja ar digitālā risinājuma iespējām. Rezultāts, viņaprāt, ir fantastisks.

Aplikācija “Vārti” ielikta uzņēmuma portfolio, to rādīs potenciālajiem klientiem arī ārpus Latvijas.

“Pēc pasūtījumiem secinām, ka kultūras iestādes un to apmeklētāji vēlas interaktīvus risinājumus.

Finansējuma trūkums ir visaugstākais šķērslis, taču pieļauju, ka no kultūras iestādēm pavisam drīz saņemsim vairāk pasūtījumu. Tām tomēr jārēķinās, ka mūsu ikdiena kļuvusi interaktīva un tādu vēlamies arī kultūras iestāžu apmeklējumu,” skaidro A. Kļaviņš.

Pagaidām pasaule vien aptver papildinātās realitātes iespējas. Drīzā nākotnē tehnoloģijas būšot attīstījušās tiktāl, ka ļaus priecāties ne tikai par izstādi, kuras eksponāti neatrodas vienuviet.

Līdz tam Jaunauces pils “Vārti” būs pārsteigums Latvijas kultūrā (papildinātās realitātes projekts īstenots arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas Motormuzejā un Aspazijas mājā Jūrmalā).

Iezīmē Latviju kultūras kartē

Fon der Ropu mākslas kolekcija jau vismaz 20 gadu ir vēsturnieces un Jaunauces pils gides Lūcijas Siliņas uzmanības lokā.

Rimta pētniecība mijas ar mērķtiecīgu informācijas meklēšanu, pārskatot kolekcijas veidotāju laikabiedru atmiņu pierakstus, vēsturiskas liecības, mūsdienu pētnieku secinājumus un sekojot līdzi jaunākajiem faktiem un pieņēmumiem.

Spēcīgu impulsu deva mākslas zinātnieku Inas Līnes un Daiņa Bruģa grāmata “Liecinieki. Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gs. – 20. gs. sākumā.”

Par Latvijas teritorijā, iespējams, pirmo izlases kārtā veidoto mākslas kolekciju ir daudz jautājumu, jo arī pieredzējušiem zinātniekiem gadās apjukt Jaunauces muižas īpašnieku sazarotajā dzimtas kokā.

Pastāv uzskats, ka kolekciju aizsāka un finansēja bijušais Pakrojes muižas īpašnieks Teodors fon der Rops, Jaunauces muižas īpašnieka Ferdinanda brālis. L. Siliņa iebilst: abi jaunekļi no 1801. līdz 1806.gadam ceļoja pa Eiropu un pirka gleznas sava tēva, Bikstu muižas barona Teodora fon der Ropa uzdevumā.

2007.gadā mūsu slavenā mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina nāves 100.gadadienā viņa pēcteči uzdāvināja mācītāja māsas Sofijas Bīlenšteinas atmiņu grāmatu. Viņa bieži viesojās pie baroniem, labi zīmēja un interesējās par daudzajiem mākslas darbiem. No Sofijas atmiņām uzzinām, ka no Eiropas atvestas vairākas kastes ar eļļas gleznām, pilī bijuši deviņi Torvaldsena veidoti marmora krūšutēli un brīnišķīgs cilnis “Ahilleja ciešanas, šķiroties no Briseīdas”. Brāļi Torvaldsena darbus pasūtīja savām vēl neuzceltajām mājām, zina L. Siliņa.

Brāļi šķērsoja Eiropu, lai padziļinātu zināšanas un paplašinātu redzesloku. Tēvs jaunekļiem lika rakstīt ceļojuma piezīmes un pirkt vecmeistaru gleznas, jo tās par samērā zemu cenu tirgoja Napoleona izputināti aristokrāti.

Kolekcija veidojās strauji: jau 1803.gadā Bikstu muižas barons nopirka Laukmuižu Jaunpils pusē un dzīvojamās mājas vienu galu pārbūvēja par mākslas darbu krātuvi.

Atgriezušies mājās, brāļi laulību un mantojuma kārtībā katrs tika pie muižas – Ferdinands apmetās Jaunaucē, bet Teodors Pakrojē, Lietuvā.

L. Siliņa piebilst, ka mākslas kolekcijai bija jābūt Ferdinanda pūra daļai, taču noticis citādāk.

1818.gadā Bikstu muižas barons pēc sievas nāves sadalījis īpašumus un aizbraucis uz Eiropu, tomēr nav varējis iedzīvoties jaunībā apjūsmotajās valstīs, tādēļ atgriezies Bikstos.

“1820.gadā tēvs fon der Rops aizveda savu mākslas kolekciju izrādīt Jelgavā. Tā laika presē jūsmoja, ka Ropi uz Kurzemi atveduši pasaules mākslu. Štutgartes laikrakstā publicēja, ka nu kungiem, kuri dodas garajā ceļā no Rietumeiropas uz Pēterburgu, ir iemesls apstāties Jelgavā, jo tur esot patiešām izcila izstāde. Līdz kolekcijas eksponēšanai Eiropas muižnieki uzskatīja, ka Kurzemes guberņā nav nekā ievērības cienīga,” turpina vēsturniece.

1824.gadā reizē ar Bikstu muižas barona nāvi parādījās ziņas, ka kolekciju pārdod, turklāt tā atrodas citā vietā – Jaunaucē. Nākamajos simts gados ar kolekciju saistītie notikumi zināmi un izprotami tikai daļēji.

“Daži mākslas vēsturnieki neuzskata brāļus fon der Ropus par nopietniem kolekcionāriem, jo pēc tēva nāves steigušies gleznas iztirgot.

Vēl iespējams, ka baronus aizskāra runas, ka viņi par lētu naudu iegādājušies Napoleona vārdā nolaupītus mākslas darbus, kurus kāds pārdevis savtīgos nolūkos,” piebilst L. Siliņa.

1828.gadā kolekciju aizveda uz Parīzi, lai pārdotu, taču tolaik Francijā liedza ierasties baroniem vēlamai klientūrai, turīgiem britu aristokrātiem. Pēc diviem gadiem mākslas darbi (sliktā stāvoklī un ar nozaudētām norādēm par autoru un iegādes vietu) nonāca Pakrojes muižā.

Tukuma muzejā zina stāstīt, ka kolekcija pārvesta vēlreiz – uz Šeduves muižu, kur tā palikusi līdz 1890. gadam. Tad daļa aizvesta uz Ķelni un pārdota vairāksolīšanā.

Eksponāti nonākuši šobrīd nozīmīgos valsts muzejos Kauņā, Berlīnē, Romā, Milānā, Ņujorkā, Vašingtonā, Oberlinā un Sanktpēterburgā, divas gleznas pamanītas privātās kolekcijās Eiropā.

Darbi, kas palika baronu fon der Ropu pēctečiem, 1945.gadā reizē ar īpašniekiem gāja bojā Drēzdenes bombardēšanā.