“Vienā brīdī esi laimīgs, seksīgs un tev pieder pasaule, bet tūlīt vari justies kā pēdējā miskaste, amplitūda ir liela.”

Jaunā režisore Elīza Dombrovska izrādei devusi žanrisko apzīmējumu – jaunību daudzinoša mistērija jūras viducī.

E. Dombrovska savu režijas skici prezentēja pagājušajā gadā “Atvērtā teātra dienās”. Pieaicinot dzejnieku un mūziķi Kirilu Ēci un scenogrāfi un mākslinieci Ildzi Jurkovsku, tapis darbs, kas koncentrējas uz nākotni un kurā aktieri pārstāv jaunatni, kurai jaunība ir ne tikai skaista, bet arī biedējoša.

“Nosaukums jau sevī ir iekodējis nebūšanu, nekurieni, neizpratni un absolūtu neziņu šajā katastrofu laikmetā.

Jaunieši kopā ar visu pasauli nezina – kas, kur un cik tālu?” pauž režisore.

K. Ēcis piebilst, ka līdz ar to izrādes veidotāji un varoņi “cenšas apmaldīties un atrasties no jauna ar mūzikas, skaņu un dzejas palīdzību, līdz atsienas visi tie mezgli, kas ir samezglojušies”.

“Nekuriene visticamāk ir nākotne, uz kuru gribot negribot ejam un kurai ir stipri jātic, ka tā būs laba un labvēlīga mums,” viņš saka.

Viņš atzīmē, ka izrāde top sev un saviem laikabiedriem, kurus pazīst vislabāk.

“Hiperpozitivitātes kultūra dzenas pēc vēl labāk, augstāk, pēc uzvaras un tam izmanto visus resursus. No vēlmes iederēties personību un profesiju tirgū visi esam cietuši.

Īpaši jaunie mākslinieki sastopas ar to, ka jāpārvērš sevi par kaut kādu produktu, lai nonāktu vietā, kur viņus uztver nopietni,”

spriež K. Ēcis.

Tomēr tēli ir atpazīstami arī citu paaudžu cilvēkiem, tiem šeit mēģina piekļūt caur humoru, un izrādes tēma ir aktuāla visiem, neatkarīgi no gadskaitļa, saka E. Dombrovska.

Izrādē piedalās Madara Kalna, Valts Skuja, Valters Vuciņš, kurš kopā ar režisori rada arī mūziku, un Kintija Stūre vai Elīza Dombrovska.

M. Kalna pastāsta, ka izrādē nav lomu sadalījuma.

“Tas nav tradicionāls teātris, nav iestudējums, bet performance. Jāveido attiecības ar tekstu, ar telpu, bet ne vienam ar otru, kā ierasts.

Izrāde ir par jaunību un kā to nepazaudēt.

Tev iedod dārgu zelta oliņu un saka – tu tikai galvenais izbaudi! Bet tu nesaproti, ko tas īsti nozīmē. Mēs lasījām savas dienasgrāmatas, un tur nav daudz prieku. Jaunība iet, paiet, un nevar saprast, kur tad ir tā lielā bauda,” saka aktrise.

K. Stūre atskatās uz saviem agrīnajiem 20 un atceras, ka jutusies mazliet līdzīgi tam, kā šobrīd jūtas Elīza un Kirils.

“Katram ir citādi, taču ir vienojošie elementi. It kā esi pieaudzis, tomēr nav naudas, nesaproti, kas tu esi, un ļoti daudz domu.

Režisori parāda to naida un dusmu pakāpi, kam mūsu paaudze ir gatava.

Tas ir ļoti poētiski un varbūt bērnišķīgi, bet tā ir mūsu agresijas augstākā pakāpe. Jo tas, kas notiek šobrīd, ko Latvijas parlaments dara, kā mēs cits pret citu izturamies, mēs tam neesam gatavi un tas mūs iekšēji brucina,” viņa vērtē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.