Māte (sajūtas)
Kā iesprostota saule lietus līst,
Sazēlis krēslas mēmais bēru smaids,
Kā naglas pret asiņainu grīdu skrapst kaķa nagi,

Zils pērļu zīds liesmo sveces zenītā.
Kaķa ūsu spārni saplosa caurvēja naftalīnu,
Kā dzeguzes pulss pārplīst svešinieka pieskāriens.
Saplēsta porcelāna tase top par pēdējo traumu.

Punkts, virtuves tvaikotā pusēna lobās no sienām,
izgarojumu līķi tek no logu žaunām, savijušās debesis
ar raibajām nāves lapām, ar viņas acu atvariem. Rudens ēnas puķu dobēs
izsvīst drudzi, sarkanas asaras sakaltušajos, pūstošajos kātos,
kosmosa zieds viņas sejas mozaīkā. Pazib cerības smaids.
Ābolu sulas asaras iesūcas irstošajās tamborējuma mežģīnēs,
viņas seja pieķērusies vīra klejojošajai dvēselei,
viņa zina, ka viņš neprot palidot viens pats,
vīrietis stiegrainām rokām, smagu sirdi, uzticības savažotu
vismaigāko glāstu, viņš neaizies,
kamēr līdzās nebūs viņas. 

Meita (balss)

Māt,
tu esi mana pirmā un pēdējā
fotogrāfija, un mūsu sievišķības māktais,
pretrunīgais apskāviens ir pierādījums
manai eksistencei, mūsu sirsnīgajam naidam;
ķildas kā paslēpes, sadursmes demarkācijas josla,
visas oktāvas apklust kā meteora grāviens,
cementa lūpas sadodas skūpstā ar saules plazmas vaigu,

es no sirds mīlu tevi,
māt.
Kad es būšu māte, būs pienācis arī mans laiks pielūgt tevi,
māt. 

Mazmeita (atmiņas)

Mūsu žilešu rētas, žilešu rētas mūsu leļļu sejās,
rotaļas kā nevainīgs slaktiņš,
purpursarkanās kleitas, dzeltenās bantes, tumīgi rozā matu gumijas,
mūsu cunami melnie mati, karātavu melodija mūsu balsīs,
septiņas, septiņdesmit mitrumā kūstošas, pelējošas sejas
pasauļu sadursmes spoguļos, marmora galms zilsudraba vēnām,
mūsu plīša impērija ar porcelāna tapsējumu. Mātes skūpsti pirms gulētiešanas,
pie rīta kukurūzas pārslām, izplūzdami kā lēta skropstu tuša,
zelta auskari, gredzeni un mīļvārdi.
Mūsu bērnistabas okeāni ar badā mirstošiem prinčiem
nāriņu zvīņu kuģos, maigas tērauda un dinamīta klintis,

mēs sadevāmies rokās ik rītu, zīda pirkstiem, marmelādes maigumā.
Upurēt zēnus bija lāsts un pienākums, citronskābes kliedzieni,
un putukrējuma bauda dziļi sirds ultrasonogrāfijas kanjonos,
mēs mīlējām, jau tad, katru no viņiem,
bet par visu vairāk sargājām viena otru.
Par visu vairāk mēs sargājam viena otru.

ARTŪRS LŪSIS,
dzejnieks
(Aberdeen, Skotija)