Notikumu ir bijis daudz. No lielākiem pasākumiem varbūt ir vērts pieminēt vēl divus, kaut arī tie abi notika ārpus Karostas, tomēr tie bija Dzejnieku namiņa pasākumi, un Karosta no mūsu sirdīm nemaz vairs nav izraujama ārā, tā vienmēr ir līdzi. 2006.gada maijā Liepājā notika Kurzemes Mākslas masāžas. Pamatnostādne – māksla iziet ielās. Arī Dzejnieku namiņš.

Mūsu uzdevums bija – lasīt dzeju visur, kur iedomājāmies, protams, saskaņojot ar telpu īpašniekiem, ja tas nepieciešams. Un mēs lasījām – tramvajos, lielveikalos, vienkārši uz ielas, kafejnīcās. Vispirms uzrunājām cilvēku, pāris vārdos pastāstījām par notiekošajām Mākslas masāžām, par Dzejnieku namiņu, ļāvām viņam izlemt, vai viņš vispār ir ar mieru, ka mēs lasām, reizēm arī – kuru no mums cilvēks grib dzirdēt. Reakcijas visdažādākās. Kāds samulsis uzklausīja ļoti nopietni, cits smīkņādams, kāds kategoriski atteicās, vēl kādam asaras saskrēja acīs. Kāda padzīvojusi kundzīte sirsnīgi pateicās un laimīgi noteica – pirmo reizi mūžā kāds tieši man lasīja dzeju! Patīkami pārsteigtas bija pāris literatūras skolotājas, kas atbraukušas no citas rajona pilsētas. Šķiet, viņām palika iespaids, ka Liepājā tā ik dienas – pa ielām dzejnieki staigā un lasa savus tekstus. Palika arī mieles. Savādā kārtā – vislabāk un atsaucīgāk akciju uzņēma cilvēki, kuru ikdiena ar kultūru nav saistīta. Viņi jutās apdāvināti. Bet pilsētas inteliģence, kultūras cilvēki, kas gadījās mūsu ceļā, vairāk bija noliedzoši, rezervēti. Var jau būt, ka viņu dzīve ir tik mākslas un kultūras pārsātināta, ka, izejot uz ielas, gribas no tā visa atvilkt elpu. Kāda tiešām cienījama dāma pēc patiesi laba dzejoļa emocionāla lasījuma vēsi pajautāja – nu un? Kam jums tas ir vajadzīgs, ko jūs gribat pierādīt? Mēs negribējām pierādīt neko. Mēs bijām. Un mēs esam starp cilvēkiem, kuri dzeju neraksta. Te tikai jo asāk pavērās plaisa un vecvecais jautājums – kultūru kultūrai vai arī tautai? Pat, ja cilvēks nespēj uztvert augstās mākslas smalkās nianses, vai tāpēc mēs šo mākslu ieliksim samta kastītē ar sudraba atslēdziņu un atvērsim retu reizi tikai sev pašiem papriecāties? Jautājums mūžīgi paliks atvērts. Mākslas masāžu noslēgumā 20.maijā organizējām arī dzejas un dziesmu vakaru bijušās sanatorijas Vannu mājā. Atkal koncerts vairāku stundu garumā ar dziesminiekiem no visas Latvijas.

Otrs ārpus Karostas notikušais un noteikti pieminamais mirklis ir 2006.gada Dzejas dienu pasākums ”Dzejniekdārzs” Rīgā, Universitātes Botāniskajā dārzā. Māris Salējs, kurš togad vadīja dzejas meistardarbnīcas Literārajā Akadēmijā kopā ar Ronaldu Briedi atbalstīja mūsu, Dzejnieku namiņa, vēlmi paviesoties Dzejas dienās Rīgā un nolēma uzaicināt ciemos Liepājas jaunos dzejdarus un kopā ar Salēja meistardarbnīcas dalībniekiem izveidot savdabīgu dzejas pārgājienu pa Botāniskā dārza takām. Pasākuma nosaukums bija atvasināts no vārda ”bērnudārzs”, jo ”dzejniekam un bērnam ir daudz kopīga, piemēram, abi nemitīgi brīnās par pasauli, spēlējas ar valodu, ļaujot apkārtējiem uz ikdienišķām lietām paskatīties no cita skatupunkta”. 12.septembrī vesels autobuss namiņnieku ieradās Rīgā un ieņēma Botānisko dārzu. Ar šo notikumu saistās Baibas Saldenieces piespiešana uz runāšanu. Baiba raksta interesanti, ir vērīga, redz pasauli no sava skatu punkta. Bet kopš namiņa pirmsākumiem ne reizi nebija savu dzeju lasījusi – vienmēr atrada kādu citu, kas to nolasīs. Kad veidojām braucēju sarakstu, uzstādīju Baibiņai ultimātu – līdz tam laikam tev ir jāiemācās runāt, citādi līdzi neņemsim. Notika brīnums – jau nākamajā tikšanās reizē Baiba lasīja pati savus dzejoļus.

Tas ir un tas nav viss

Karosta ir valdzinoša. Tie, kas tur reiz bijuši, nekad nepaliek vienaldzīgi. Karostu var ienīst, Karostu var mīlēt. Bet, ja uz mola naktī ir dziedātas Imanta Kalniņa skaistākās dziesmas, ja fortos ir runāta dzeja, vējam un kaijām pārkliedzot runātājus, atbalsis paliek. Pat, ja vārdi vairs īsti nav atšķirami. Bez tiem, ko esmu jau minējusi, viesu statusā Dzejnieku namiņā kaut uz mirkli ir ienākuši Kārlis Vērdiņš, Marts Pujāts, Ronalds Briedis, Agnese Krivade, Ērika Bērziņa, Andra Manfelde, Māris Salējs, Renāte Vilnīte, pēdējā laika biežs viesis – Andris Ogriņš. Arī mūsu pašu atraktīvais un neizmērojami poētiskais Edvīns Tauriņš. Un kultūras ministre Helēna Demakova. Kādreiz mums bija viesu grāmata un albūms ar fotogrāfijām, bet vairs nav atrodami… Kam vajadzēja?.. Daļa ierakstu un attēlu ir skatāmi Karostas mājas lapā. Un vēl – atmiņās. Varbūt vēl kāds uzrakstīs savu namiņa stāstu par to, kas palicis ārpus manis piedzīvotā.

Te nāksies likt punktu. Tie, ar ko kopā mēs namiņā dzīvojām, izklīduši pasaulē. Cits laimi atradis svešās zemēs, kāds Rīgā mācās vai strādā, kāds mainījis dzīvesveidu vai vienkārši noguris. Arī es pie pēdējiem. Bet Dzejnieku namiņš neatstāj sajūtu, ka kaut kas pietrūkst vai nav pabeigts. Manuprāt, tas ir stāsts, kas ir izdzīvots līdz galam. Mūsējie raksta, publicējas, atceras. Mēs joprojām priecājamies cits par cita veiksmēm un panākumiem, lasām grāmatas un publikācijas. Dzejnieku namiņš – tā ir bagāta bagāža. Un, kaut arī es saprotu un ticu, ka kādam vēl to gribas, un kaut arī nekas nav atkarīgs no manām domām, man šķiet, ka nevajadzētu nosaukumu vien vilkt tālāk. Tas ir kaut kas pabeigts un pilnīgs. Laiks citiem darbiem un citām idejām.

JANA EGLE

_______________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].