Jūlija sākumā paralēli mākslinieku Aivara un Ingas Kleinu organizētajam starptautiskajam vizuālās un skaņu mākslas plenērfestivālam “Mūzu hepenings” risinājās arī Jāņa Žīmanta vadītais koktēlniecības plenērs vecajās Judbidžu mājās, kuras atrodas dabas liegumā pāris simtu metru no Papes ezera vienā un jūras – otrā pusē. Tad Judbidžu sētā, kas aizņem plašu teritoriju un iekļaujas aizsargājamās dabas vidē, jauki iekļāvās piecu mākslinieku darinātās piecas koka skulptūras.

Tās bija tik veiksmīgs aizsākums Judbidžu māju īpašnieka, uzņēmēja Ivara Dreijera un pārvaldnieka Valda Strīķa iecerētajai “Copes takai”, ka koktēlniekiem sekoja piedāvājums  augustā sarīkot vēl vienu šādu plenēru. Un tā Jānis Žīmants atkal kopā saaicināja tos pašus kolēģus – Paulu Spridzānu, Kasparu Grickus, Valdi Spridzānu un Kristu Erbu, kuriem šoreiz pievienojās arī sestais, kokgrebējs pēc sirds aicinājuma, rucavnieks Jānis Strīķis.
Un tā augusta desmit karstās un saulainās dienās tapušas un iepriekšējām piecām skulptūrām pievienojušās vēl sešas. Šobrīd Judbidžu māju dabas ainavā gluži kā dzīvi iegūluši piekrastei un ūdeņiem raksturīgi tēli: Valda Spridzāna “Papes ezera zvērs” – šajos ūdeņos mītoša leģendāra veca līdaka, Jāņa Strīķa “Papezaurs”, kas vienīgais tapis no mežā atrastas savdabīgas kritalas, Krista Erba “Pludiņš”, kurš, tumsai iestājoties, iegaismojas noslēpumainās krāsās, Kaspara Grickus romantiskā, nedaudz pavērusies “Gliemežnīca”, kas atklāj sevī spožo pērli, Jāņa Žīmanta nerātnais, mūspusei tik raksturīgais “Vārnēns” ar visu garo slieku knābī un Paula Spridzāna “Mercene” jeb ezera pīle.
Un tā Judbidžu māju dabas ainavā jau izveidojusies “Copes taka”, kuru papildina vēl mākslinieka Andra Millera šajos plenēros tapušās gleznas. Jau šobrīd krājas nostāsti un klīst valodas par interesantajiem koka tēliem “Copes takā”, jo dažs labs tūrists apkārtējiem ļaudīm prāšņā par lauku mājām, kur varot apskatīt dīvainus tēlus. Judbidžu saimnieki funktierē, vai arī nākamvasar nepieaicināt māksliniekus, lai papildinātu skulptūru galeriju.