– Kas ir jaunā kultūrvieta “Brīvvalsts dārgumu nams”?

– Mēs restaurējām namu, kas atrodas Rēzeknes pilskalna pakājē. Tas vairākus gadus nebija apsaimniekots un stāvēja pilnībā pamests.

Nama otrajā stāvā izveidojām izstāžu zāli, kurā aptverti Latgales reģionam pietuvinātie mākslas darbi. Pirmajā stāvā ir ekspozīcija, kurā apskatāma unikāla kolekcija ar vairākiem tūkstošiem vēsturisku priekšmetu.

Tā kā pirmais stāvs ir aptumšots, otro stāvu veidojām pilnīgi kontrastainu un pretēju. Tas ir gaišs. Ar ēkas lielajiem logiem izdevās radīt efektīgu kontrastu. Cilvēks no aptumšotās ekspozīcijas nokļūst gaišā un plašā izstāžu zālē, kur redzams īpašs panorāmas skats uz pilskalnu un “Goru”. Tur novietojām karalisku un greznu krēslu, lai ikviens to var baudīt.

Kad šo namu sākām veidot, tam bija tikai nesošās konstrukcijas – šķeltie akmeņi. Pārējo visu izveidojām no jauna – gan jumta konstrukciju, gan otrā stāva logu daļas. Veicām diezgan lielas izmaiņas. Piebūvējām arī nelielu ieejas mezglu no stikla, ko radījām kā vietu, kur ikviens var iepazīties ar to, kas sagaidāms namā.

– Ar ko vēl nodarbojaties?

– Uzņēmumam “Royal Key” ir divi īpašnieki – es un mana māsa Inga Ziņģe-Pupiņa. Uz Kuldīgu no Rīgas pārcēlāmies jau pirms vairāk nekā 10 gadiem. Rīgā katra darbojāmies savā uzņēmumā, bet Kuldīgā radās doma, ka varam apvienoties.

Inga vairāk nodarbojas ar projektu vadību, menedžmentu, finansēm. Es esmu interjera dizainere un sadarbojos ar partneriem, arhitektiem, grafiskajiem dizaineriem un citiem profesionāļiem.

Mana sirdslieta ir interjers, caur ko darbojos arī ekspozīciju veidošanā. Ja būsim godīgi, ne visi var darīt visu. Labāk, ja katrs atrodam savu lietu, kurā jūtamies komfortablāk.

Uzņēmumā darām visu, bet katram ir kaut kas, par ko deg sirds. Mums patīk radīt lietas ar stāstu. Vienmēr gribas visu darīt jēgpilni, lai tas paliek ar nozīmi vai arī tiek darīts, ņemot vērā vēsturi.

Arī atrašanās Kuldīgā mums palīdz augt kopā ar pilsētu, jo šeit visu ļoti izvērtē un vēsturiskie stāsti netiek atstāti vienaldzīgi.

– Kas jāņem vērā, veidojot ekspozīcijas?

– Kad nokļūstu telpā un saņemu uzdevumu, pirmais, ko daru, – ieskatos vēsturē. Kad ieeju kādā namā, kur viss šķiet kļuvis neskaidrs un samocīts, atgriežos vēsturē. Ticu, ka pirmatnējam arhitektam, to visu būvējot, bijusi sava vīzija, degsme un vislabākais risinājums.

Sākums vienmēr ir veiksmīgāks, jo cilvēks vēl nav ietekmējies no kādiem periodiem vai vajadzībām, kas nākušas pēc tam. Tāpēc mēģinu meklēt pirmsākumus arhīvos. Kad ieraugu sākotnējo ideju, mēģinu atgriezties tajā, cik vien iespējams.

Protams, ne vienmēr to var, bet mēģinu vismaz pietuvināties tai, piemēram, atgriežot sākotnējā vietā ieejas zonu, logus vai sienas.

– Kāds ir labs ekspozīcijas dizains?

– Svarīgi, lai ekspozīcijā dominē eksponāts, nevis dizains. Lai eksponāts izceltos, jāievēro daudzi faktori. Jābūt pareizam stiklam ar pareizu atspīdumu un pareizam apgaismojumam plauktu sistēmās. Var būt arī atspīdums no telpas, bet tādā gadījumā eksponātam jābūt pareizi novietotam.

Ļoti svarīga ir arī furnitūra, uz kā priekšmets atrodas, un kāds ir materiāls, kas stāv aiz tā. Ir jābūt pareizam materiālu salikumam. “Brīvvalsts dārgumu nama” ekspozīcijā viss ir matēts. Izmantojām melnu samta fonu un melnus matētus eksponātu turētājus, kam nav akcenta. Tas ir svarīgi, lai izceltu priekšmetu, jo lietas ir ļoti smalkas.

Ekspozīcijā jābūt arī pārskatāmam acu līmenim. Jāņem vērā, ka to apmeklēs gan bērni, gan pieaugušie. Acu līmeni vienmēr pielaikojam sev, par mazākajiem apmeklētājiem aizmirstot. Varbūt tās lietas nav paredzētas bērniem, bet arī viņi var būt ieinteresēti. Tie ir plusi un mīnusi, kas jāizvērtē un kam jārod labākais risinājums.

Ļoti svarīga ir priekšmetu sakārtošana pareizā secībā. Mēs vairāk orientējamies uz to, ka dizains palīdz, tāpēc rūpīgi izvēlamies materiālus. Pareizu materiālu izvēle nav nemaz tik lēta. Var jau nokrāsot visas sienas melnas, bet, ja grib to darīt mazliet niansēti un iedot skatītājam vērtīgāku klātbūtni, materiālu izvēle ir svarīga.

Arī “Brīvvalsts dārgumu nama” ekspozīcijā izvēlējāmies apdares materiālus, kas ir nedaudz smalkāki par laminātu. Tos uzlikām gan uz sienu paneļiem, gan stendu apakšā. Šie materiāli ir viegli tīrāmi no pirkstu nospiedumiem.

Mēs kā dizaina eksperti vēlējāmies, lai ekspozīcija izskatās labi ilgtermiņā, tāpēc arī krāsas un apdari veidojām, izvērtējot, kā to pēc tam kops un lietos. Uz grīdas izvēlējāmies likt dekoratīvo betonu, kas ir viegli kopjams un ļoti pateicīgs kā labs fons. Stikla piebūvē ielikām ļoti smalka ornamenta rakstu no flīzēm, lai dizainā ir kontrasts.

Man ļoti patīk spēlēties ar kontrastu: ja ir kas smalks un filigrāns, tam pretī lieku ko tīru un mazliet brutālu. Tad veidojas ļoti labs ansamblis.

– Kā ar tekstiem ekspozīcijās, cik liela nozīme ir tiem?

– Cilvēki pēc maņām iedalās piecās grupās. Katrs informāciju uztver atšķirīgi. Vienam ir ļoti būtiski ieraudzīt vizuāli, citam svarīgs ir teksts un saturs. Viņš ir gatavs lasīt tās garās rindas. Ja teksta nav, skaisti saliktas lietas neuzrunā.

Vēl ir cilvēki, kuriem svarīgi pieskarties. Pat ja ir uzlikta sarkanā lentīte un uzrakstīts “Neaiztikt!”, viņš tāpat gribēs pieskarties.

Mums visi šie cilvēki jāņem vērā un jānoliek ekspozīcijā kaut kas, ko drīkst legāli aptaustīt.

Ir arī tādi, kuriem svarīga smarža. Ja telpā patīkami smaržo, viņš ienākot uzreiz saka: “O, jums te tik forši!” Bet īstenībā šis cilvēks varbūt pat neapzinās, ka tas patīkamā aromāta dēļ. Vēl ir arī garša.

Protams, visu jau nevaram piedāvāt. Kaut gan varam un arī mēģinām to darīt, jo tā varam lielāku auditoriju uzrunāt.

Ja vērtējam telpu, būtiski, ka cilvēks iet riņķa kustībā un nenokļūst strupceļā. Tas ir ļoti labi, ja sabiedriskās telpās cilvēkam ir sajūta, ka viņš ienāk, iziet un viņu nekas neaizkavē.

Man ir būtisks arī mērogs – likt kaut ko mazu pret ko lielu, ļaut cilvēkam pakāpties un nokāpt vai arī apiet kaut ko. Man patīk, ka telpa ir mazliet tektoniski uzirdināta. Nekad neatstāju visu vienā garlaicīgā līnijā. Ja cilvēks pirms brīža vēra atvilktnes, kas ir vertikālas, pēc tam viņš tās vērs horizontāli un iegūs informāciju.

Arī “Brīvvalsts dārgumu nama” ekspozīcijā vairākus stendus likām horizontāli, bet divas zonas, kas veltītas strēlniekiem un Latgalei, izveidojām atšķirīgākas. Strēlnieku zonā ir lielas vitrīnas kā dārgakmeņi, bet Latgales stends ir kā liels skapis, kur redzama samta ģeometrija uz iekšu, ko izveidojām telpiski, lai priekšmets izceltos cēlāk. Dzīvē tas izskatās diezgan smalki, jo fonā izmantotais samts nav uzbāzīgs.

– Vai vēsture vispār mūsdienu sabiedrību interesē?

– Sadarbojoties ar sfēru, kas saistīta ar muzejiem, vēsturiskiem nostāstiem un jebko, kas ir vēsturisks, man ir sajūta, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Tas, kā es varu atstāstīt savu vakardienu, kas ir vēsture, un tas, kā kāds to sadzird, tie jau ir divi vai pat trīs varianti.

Skatoties līdzi, kā top daudzas lietas, saprotu, ka 100% vairāk nav nekur.

Atliek kādā ļoti smalkā kolekcijā nejauši sajaukt vāciņus, kurā stāvēja kāds priekšmets, un vēsture jau ir izmainīta, bet to varbūt neviens pat nenojauš.

Tas varbūt izklausās kuriozi, bet man šķiet, ka mēs drīzāk varam dzīvot tādās leģendās un nostāstiņos. Arī stāstnieki vēl pieliek klāt kaut ko no sevis.

Man šķiet, ka ir ļoti grūti atšķirt, kas ir patiesība. Cik vien iespējams, jāmeklē pirmatnējie avoti. Ja to var nofiksēt, arī dzimtas līmenī svarīgi ievākt dzīvās liecības, kamēr mūsu senči vēl ir dzīvi, jo tas ir tāds izdziestošs moments.

– Vai rezultāts sniedz gandarījumu?

– Jā, bet mācos arī procesā noķert prieku. Tas nāk ar gadiem. Manam vīram ir otrādi – viņš ļoti izbauda procesu. Esmu mācījusies no viņa nesteigties un izbaudīt mirkli.

Vislielākais gandarījums ir, kad jūtu uzticību mūsu vīzijai, jo vienmēr pretī ir kāds attīstītājs – iestāde vai privāta iniciatīva. Ar attīstītāju jāatrod kopēja valoda, citādi var būt diezgan sarežģīti. Ir psiholoģiski grūti strādāt, ja nav uzticamības.

“Brīvvalsts dārgumu nams” ir mūsu autordarbs, kurā varējām realizēt vīziju, kādu bijām iecerējuši, par ko ir gandarījums. Ja visu laiku jāpārliecina attīstītājs, tiek pazaudēts laiks, jo ir kāds, kas pieņem lēmumus un bremzē procesu.

– Kas tev dizaineres darbā patīk visvairāk?

– Lielu prieku man sagādā krāsu un materiālu izvēle. Nezinu, vai man ir izcila izjūta vai arī tas nācis profesionāli, uzkrājot pieredzi, bet man uzreiz ir skaidri krāsu salikumi, no kuras puses nāk gaisma un kā tas viss atblāzmosies. Ja skatās putna lidojumā, man patīk, kā tiek atrisinātas visas plūsmas.

Agrāk bija tāda spēle “Tetris”, kur katrs klucītis iekrita savā vietā. Man laikam ir kaut kāds azarts izmantot kvadratūru pēc iespējas efektīgāk, lai nekas nepaliek uz jautājuma zīmes, ka varēja būt labāk. Ja kaut kas ir izveidots un uzprojektēts, jābūt atbildei, kāpēc. Tā ir lieta, ko slīpēju līdz pēdējam, kamēr jūtu iekšējo pārliecību: jā, šī lieta ir atrisināta.

Vēl man patīk komunikācija un enerģijas apmaiņa ar klientiem. Strādāt ar cilvēkiem, viņus satikt un iedvesmot – tā ir rakstura iezīme, kas manī ir, un es labprāt ar to dalos. Man no tā ir milzīgs prieks. Protams, kad redzu, ka rezultātā tas viss tiek ieviests, ir iekšēja pārliecība, ka tas būs ļoti labi.