liepajniekiem.lv
Liepājniekiem un pilsētas viesiem bija iespēja satikties astoņos spilgtos un laikmetīgos notikumos – fotoizstādē, koncertos, dejas un cirka izrādēs, pat videooperā. Interese bija milzīga – skaidri jūtams, ka pēc pandēmijas gadiem un Ukrainā notiekošā kara izraisītās trauksmes cilvēki bija izslāpuši pēc atelpas, skaistuma un kultūras dzīves baudīšanas.
Būt kopā mākslā
Festivāls katru gadu ļaudis izklaidē ar bagātīgu programmu, laikmetīgiem, oriģināliem, ekskluzīviem un Liepājā iepriekš neredzētiem darbiem, pieaicinot gan latviešu, gan ārzemju māksliniekus.
Ņemot vērā kluso un ierobežoto dzīvi pandēmijas laikā, uzsvars šogad apzināti tika likts uz kopības sajūtas atjaunošanu. “Savelkot kopā vispārējo situāciju, pandēmijas nomocīti un kara ieskauti, mēs tiešām ilgojāmies pēc labi pavadīta laika, tāpēc šo nedēļas nogali gribējām kā inspirāciju, labu laika pavadīšanu mākslā,” saka festivāla galvenā organizatore, koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un atklāj, ka šogad atsaucība bijusi lielāka kā cerēts.
Šī gada festivāla devīze sevi pilnā mērā ir piepildījusi – gaidas attaisnojušās un mērķis sasniegts ar uzviju.
“Kopā veidot un kopā būt – tas sevi stipri manifestēja. Cilvēki tika regulāri iesaistīti un šī saišu tuvība, kolektīvā pieredze – tur varēja redzēt to prieku, atvērtību, vēlmi kopīgi radīt – tas ļoti priecēja.
Publika spēlēja lielu lomu, jo tikai tad veidojās kopējā forma un dinamika,” vērtēdama aizvadīto festivālu, saka B. Bartkeviča.
Šī kopā būšanas pieredze vislabāk īstenojās mūziķu trio “Surel, Segal & Gubitsch” salonmūzikas koncertā, dejas pirmizrādē “Liepājas metalurga” teritorijā un ansambļa “Soundinitiative” sniegtajā muzikālajā performancē, kur tika panākta skatītāju un klausītāju iesaiste, sadraudzēšanās ar laikmetīgo mākslu.
Metalurgs pievelk ļaudis
Viens no centrālajiem un gaidītākajiem notikumiem (spriežot pēc tā, ka biļetes ātri vien jau bija izpārdotas) bija dejas pirmizrāde “Vienkārši labi”.
Cauri slēgtajai “Liepājas metalurga” teritorijai sanākušos iespaidiem bagātā ceļojumā izveda labi pazīstamā horeogrāfe Olga Žitluhina kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas 2. kursa laikmetīgās dejas mākslas studentiem, mūziķi Juri Kaukuli un flautisti Lieni Dobičinu.
Apmeklētāji ar interesi nāca vērot dejas pirmizrādi, bet lielu lomu, protams, nospēlēja arī ekskluzīvā iespēja beidzot ielūkoties leģendārā metalurga teritorijā – neatņemamajā pilsētas daļā, kura daudziem palikusi atmiņā vēl no laikiem, kad tajā kūsāja darbīga dzīvība.
“Varēju beidzot redzēt, kā te izskatās, jo šeit nav būts – esmu bijis tikai mehāniskajā cehā, tāpēc bija vērtīgi paskatīties riņķī apkārt.
Mūzikā varēja pamanīt industriālo piesitienu. Skatījos uz to, kā kustas dejotāji un tad varēju iedomāties, kā lokās kāds ķēdes posms,” pēc izrādes iespaidos dalījās liepājnieks Romāns.
Arī horeogrāfe Kristīne Brīniņa dejas izrādei veltīja atzinīgus vārdus. Kā skatītāja, viņa novērojusi, ka deja un iespēja nokļūt metalurga iekšienē liepājniekus saviļņojusi.
“Tā ir tāda milzu pieredze un mākslinieki sadarbībā ar šo vietu radīja patiešām skaistas ainavas. Dejotāji un pati izrāde vietai iedeva citu elpu, pavēra telpas pieredzi, piešķirot vieglumu, pamainot skatupunktu un iespējas. Dejotāji šai vietai otro elpu piešķīra gan burtiski, gan simboliski un man šķiet, ka šī inspirācija ir rezonējusi. Simbolisms un pieredze, kas ar šo vietu saistās, ir ļoti emocionāla. Tā veidoja poētisku sasaisti un šīm attiecībām ar šo brīnišķīgo vietu ir jāturpinās. Metalurgam ļoti piestāv deja un es domāju, ka ne tikai tā,” sacīja K. Brīniņa.
Lai gan lielākā daļa skatītāju par izrādi bija sajūsmā un priecājās par iespēju beidzot ieskatīties metalurga teritorijā, kāds šo notikumu vērtēja arī kritiski.
Liepājniece Dina pastāstīja, ka viņu šokējusi milzīgā teritorija, kas ir “piešmucēta un īstenībā nekāda”. Viņa atzina, ka ideja atdzīvināt teritoriju ir priecējoša, bet šoreiz tas nav izdevies pietiekami.
“Tā milzīgā metalurga masa to visu nomāca. Man vajadzēja riktīgu rokmūziku, daudz ekpresīvāku – tādus “dzelzsgriezējus”. Es baudīju, bet man šķiet, ka vide visu foršo mākslu nomāca.
Dejotāji bija tik maziņi uz tā lielā fona, ka viņi mani emocionāli neuzrunāja. Te vajadzēja kādus 250 dejotājus,” vērtēja Dina.
Liepājniece Agrita savukārt uz dejas pirmizrādi ieradās tieši zināmās horeogrāfes O. Žitluhinas radītās mākslas dēļ, arī iespēja beidzot ieskatīties pašā metalurgā bijis svarīgs iemesls atnākt.
Nākamgad viņa kādu no foruma notikumiem vēloties redzēt cilvēkiem slēgtajā ostas teritorijā, blakus klubam “Kursa”. “Cilvēki tur netiek iekšā, jo tur ir muitas zona. Es atceros, kā tur izskatījās, kad kādreiz gāju tur sagaidīt papu, kurš pārbrauca no tālajām jūrām. Bet kā tur tagad izskatās, to es nevaru dabūt redzēt,” sacīja Agrita.
Ideja atdzīvināt slēgto un pamesto metalurga teritoriju dzimusi saistībā ar redzējumu par Liepāju kā Eiropas kultūras galvasspilsētu. “Mūsu virsmērķis ir sakārtot un iedzīvināt kādu milzīgu vietu. Ilgtermiņa plāns ir metalurga teritoriju padarīt par videi draudzīgu industriālo parku un radīt tajā kultūrvietu. Pasaulē ir daudz šādas prakses, jo kultūra un māksla atdzīvina un sakārto pamesto,” stāsta B. Bartkeviča un norāda, ka šis notikums ir solis pareizajā virzienā.
Ekskluzīvais lielā cieņā
Festivāls noslēdzās ar vēl vienu īpašu notikumu – kamerorķestris “Simfonietta Rīga” diriģenta Normunda Šnē vadībā izpildīja unikālo un oriģinālo videooperu “An Index of Metals”. Vokālajai daļai īpaši tika pieaicināta poļu soliste Joanna Frešele.
Skatītājiem un klausītājiem tas bija neaizmirstams piedzīvojums un B. Bartkeviča atklāj, ka apmeklētāji pēc koncerta nākuši pateikties par jaunatklājumu.
Līdzīgus pateicības vārdus organizatori saņēmuši arī pēc izrādes metalurgā. Tā kā tur apmeklētāju skaits bijis ierobežots, festivāla organizatore norāda, ka ticis domāts par iespēju izrādi uzvest vairākas reizes. “Šoreiz tas nebija iespējams, bet mēs domājam, ka nākamgad to varbūt vajadzētu atkārtot,” saka B. Bartkeviča.
Viņa stāsta, ka ir spara pilna, domājot par nākamā gada programmu. “Katru gadu domājam par kaut ko citādāku un festivāls jau varētu augt – ilgt vairāk par trim dienām. Grūti prognozēt, kā tas būs nākamgad, jo jāskatās pēc situācijas pasaulē. Mums priekšā ir krīze un bargā ziema, bet festivāls ir viens no nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Liepājā, tāpēc tam jāturas stabili.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
