Trīs ēkas

Īpašumu viņš iegādājies 2018. gadā. “Topošajā mūzikas un mākslas centrā “Ceplis” ir trīs ēkas, kurām pa vidu laukums un topošais amfiteātris,” stāstījumu sāk Igo. Jau pa lielu gabalu saskatāms industriālā mantojuma galvenais akcents – 31 metru augstais tornis. Tā ir kaļķu dedzinātava, kura darbojusies no 1897. līdz 1972. gadam. Ekskursijas Igo un Gita Straustiņa uzņem jau tagad, seno ēku plānots izveidot par tūrisma vietu un torņa otrajā stāvā rīkot izstādes.

Lielākā ēka pie laukuma ir bijusī krāsns podiņu ražotne, vēlākos gados – kopmītne. “Kad ēku pārņēma “Igo mūzikas menedžments”, tai nebija neviena loga, mitrums, vēji un izlaupītāji tur mierīgi varēja uzdarboties,” saka īpašnieks. Izvākti būvgruži, namu pamazām saved kārtībā keramiķu un tēlnieku vajadzībām. Augustā iecerēts mazo tēlniecības formu plenērs. Pats sev Igo šeit iekārto mēbeļu restaurācijas darbnīcu.

Trešā ēka, kuras adrese “Ceplis 7” jāievada navigācijā, lai šeit nokļūtu, ir apdzīvota pilnībā. Te Igo darina un apglezno traukus. Pārtraukumā darbistabā un vienlaikus viesistabā uzklāj pusdienu galdu. Te var apskatīt un iegādāties abu mākslinieku veidotās trauku kolekcijas.

“Zināms, ka tā bijusi gan dzīvojamā māja, gan padomju laikā daļā ēkas atradies veikals. Nebija ne logu, ne elektrības, ne ūdens un kanalizācijas. Pašlaik māja piemērota pagaidu dzīvošanai. Gita Straustiņa šogad beigusi keramikas nodaļu, viņas iegūtās zināšanas un iemaņas ļauj radīt šeit akmens masas un porcelāna traukus,” pastāsta Igo.

No pagrabiem būvē amfiteātri

Šī gada lielākās ieceres saistītas tieši ar keramiku. Keramiķis Artis Kleinbergs būvēs melno cepli. Blakus taps zemes ceplis, jo ir doma, ka ar laiku keramiķi te varēs eksperimentēt un sasniegt iecerēto rezultātu.

“Teritoriju, kur 19. gadsimtā, iespējams, bijis dārzs, mēs pārņēmām nožēlojamā stāvoklī,” saimnieks aizved aiz septītās mājas. “Viss aizaudzis, patvaļīgi sabūvēti zemes pagrabi, sagrūsti virsū ēkai.” No zemes pagrabiem tapis amfiteātra valnis. Pagājušajā gadā tur jau notika kora “Balsis” koncerts, dziedātāji kopā ar Intu Teterovski ieradās ar laivām.

“Te ir industriālas paliekas. 90. gadu sākumā attīstītāji plānoja nākamās kārtas ķieģeļu ražošanai, bet 1992. gadā viss beidzās traģisku notikumu dēļ – īpašnieks gāja bojā. No industriālās vides šeit neizbēgt, un projektējot paredzam, ka tai arī jābūt jūtamai un redzamai,” norāda Igo.

Laukums starp ēkām cepļa darbības laikā bijusi rosīga vieta. “Pa sliedēm vagonetes aizveda produkciju vai pieveda mālu. Jāiztēlojas dažādi šķūņi un sagataves ķieģeļiem no vietējā māla. Zirdziņi palīdzēja stumt, vest un malt mālu. Milzīgas rindas ar sagatavēm, kur ķieģeļi žuva pirms apdedzināšanas. Te ražoja arī drenāžas caurules un dakstiņus,” stāsta Igo. Sakārtojot apkārtni, atraduši negaidītas lietas. Ceļa stiprināšanai izmantotas brāķētas māla kapu plāksnes, kas darinātas Pirmajā pasaules karā kritušajiem vācu un krievu zaldātiem.

Firsts Līvens ar lāpstu

Ciemiņus, kas ierodas ceplī, uzreiz jau sagaida mākslas darbi. Koki, kuru krāsainās saknes aug pret debesīm, ir dārza sakopšanā likvidētās papeles. Tēlnieks Ivars Miķelsons piešķīris tām māksliniecisku veidolu. “Plenērā mākslinieki apgleznoja plāksnes, kuras pēc tam tika ievietotas tukšajās logu ailās, un viņš ar tām pašām krāsām darbojās pie celmiem. Šis akcents uzrunā, pirms cilvēki ierauga karogu ar cepļa emblēmu, ko esmu zīmējis,” stāsta Igo. Zīmējums uz krāsns podiņu ražotnes gala sienas tapis pagājušajā gadā Jūrkalnes dienā, kad lietū un vējā cilvēki varēja vērot, kā Alekss Malbečs atveido savas sajūtas par šo vietu. Šogad 28. augustā notiks jau trešā Jūrkalnes diena.

Iepretī košajai sienai ir četri zemē iesprausti mietiņi. Tur šovasar taps piemiņas vieta firstam Anatolam Līvenam, Mežotnes un ķieģeļu ražotnes īpašniekam, kurš bijis arī karavadonis – lojāls un jauno Latvijas valsti atbalstošs. “Šajā ciematā par viņu nekas daudz neliecina. Piemiņas siena, kuru arī veidos I. Miķelsons, būtu atgādinājums,” pastāsta Igo. Pie piemiņas sienas sliesies A. Līvena tēls, atspiedies uz lāpstas. Ir saglabājusies fotogrāfija, kurā redzams, kā firsts, iestādījis ābelīti un mirkļa pārdomās atspiedies uz lāpstas, vēro upi.

Vieta vimbām un nēģiem

Upe svarīga arī jaunajam cepļa saimniekam. Laivotāji, šeit piestājot, var izmantot jauno laipu, kas pabeigta 12. jūnijā. “Laivotājus bieži uzņemam ciemos. Reizēm upes krastā top zupa, kamēr viņi visu apstaigā, var piedāvāt arī iespēju paklausīties mūziku un padziedāt līdzi. Trīs kilometrus no šejienes ir Mežotnes pils un parkā mazā Mežotnes pils, kur notiek plenēri un izcili koncerti un kuru nedrīkst jaukt ar Mazmežotnes pili Lielupes kreisajā krastā. Nav tālu arī Rundāles pils. Ceļotājiem šeit ir daudz, ko redzēt,” uzsver Igo.

Jūlijā Lielupe cepļa garumā piedzīvo patīkamas pārmaiņas – gultnes un krasta līnijas tīrīšanu. Rezultātā būs ne tikai jaukāks skats, bet arī brīvas nārsta vietas vimbām un upes nēģiem. “Kopā ar Gitu ir nodibināta biedrība “Mākslas ceplis”, lai īstenotu Lielupes atdzīvināšanas ideju. Tā notiek ar Bauskas novada pašvaldības atbalstu,” saka mākslinieks.

“Laipni lūdzam skurstenī!” – šos vārdus no cepļa viesmīlīgā saimnieka dzirdēs ekskursanti. Laikam nav daudz vietu, kur var paklausīties, cik ilgi zvana skaņa no torņa ceļo līdz debesīm. Savāktais bagātīgais vēstures materiāls atklāj cepļa dzīvi cauri laikiem. “Kaļķu dedzinātavas projekts jau apstiprināts būvvaldē. Noticis viens labdarības koncerts ar aicinājumu celt šo vietu kopā,” saka Igo. “Nauda no maniem koncertiem un pārdotajām trauku kolekcijām iegulst šajā vietā, lai te būtu sakopti un interesanti.”