Starptautiskajā Sieviešu dienā Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa un grāmatu nams “Valters un Rapa” rīkoja konferenci “Lomu spēles jeb sieviešu diskriminācija 8. martā”.

Sarīkojumā piedalījās literātes Gunta Šnipke, Jana Egle, Gunita Boka, Ineta Stadgale, Sandra Vensko, Agnese Matisone un Liepājas Sv. Jāzepa draudzes prāvests Gatis Bezdelīga.

Sabiedriskā telpā par sievietes vietu un lomu diskutēts daudz un mūszemē situācija nebūt nav bezcerīga. Ineta Stadgale minēja, ka Latvijā darbojas daudz nevalstisku organizāciju un atbalsta grupu, kas palīdz sievietēm orientēties gan biznesa vidē, gan sakārtot sevi.

Mūsdienās par to, kas ir sieviete un uz kādiem izgājieniem viņa spējīga, ir lielāka skaidrība nekā, piemēram, Senajā Romā. Tik kategoriski kā senie romieši mūslaikos vairs nedzird spriežam, īpaši mūsu platuma grādos. Tādas Senās Romas sieviešu darbības spējas kā prāta bezspēcība, rakstura nepastāvīgums, ķermeņa vājums, mūslaikos ir apgāztas ar veiksmīgu, gudru, sportisku, veselīgu sieviešu dzīvesstāstiem.

Jāatzīst, ka nosaukums konferencei izvēlēts diezgan izaicinošs, bet diskusija izvērtās veselīga un pārdomas raisoša. Jana Egle akcentēja parādību, ka cīnoties pret sieviešu diskrimināciju, tiek pazaudēta sievišķība. Gunita Boka dalījās pieredzē par to, ka draudzene kādā Vācijas pilsētiņā nebūt nejūtas diskriminēta, ka viņas darbs ir mājas pieskatīšana un bērnu audzināšana. Par šādu parādību pie mums bieži esmu dzirdējusi nicinošas piezīmes, kā, piemēram, mājas pele, zem vīra tupeles un tamlīdzīgi. Tādā veidā sievietes pašas diskriminē tās, kas tā vietā, lai iekarotu vadošus amatus izvēlas veikt mājas soli. Viss tomēr ir atkarīgs no cilvēka. Kāda jūtas diskriminēta no konkrētas situācijas, kāda, kas ir mierā ar sevi un jūtas komfortabli, par to tikai pasmejas.

Februāra beigās notikušajā grāmatu izstādē “Latvijas Grāmata” franču rakstnieks Frederiks Beigbeders uzsvēra, ka ”priecājas būt vīrietis, jo vīriešiem mūsdienu sabiedrībā ļauts novecot, kļūt resniem un neglītiem, savukārt sievietēm iespējami ilgi jāsaglabā jaunība un skaistums”.[1] Arī Gunta Šnipke pieminēja glancēto žurnālu tiražēto skaistuma un seksīguma kultu. Par normu tiek uzskatīta kalpošana savam ķermenim, lai pretējo dzimumu iegūtu kā trofeju.

Manuprāt, tradīcijā ir spēks. Gan tajā, ko sludina baznīca, gan latviešu tautas dzīvesziņa. Dieva svētība, ja laimējas sastapt partneri, ar ko veidot stipru ģimeni. Bērniem ir nepieciešami abi vecāki, jo katrs iemāca ko savu. Neba velti dabā tā iekārtots. Šķirtajās ģimenēs bērnam var pietrūkt vīrieša padoma, kā arī pie mātes atrodamā drošība. Tika apspriests arī vientuļās mātes jautājums. Sievietei jāpilda abu vecāku pienākumi, jābūt stiprai, jo nav citas izejas.

Līdzīgi kā F. Beigbeders priecājas būt vīrietis, es priecājos baudīt privilēģiju būt sievietei. Piekrītu kādas manis uzrunātas sievietes viedoklim, ka ”sievietēm, kuras to vēlas, ir vienkārši sevi jāpierāda. Nevis jādzied par diskrimināciju. Es zinu daudzas, kurām tas ir izdevies, gan radu, gan paziņu lokā. Lielas pārdomas rodas par sieviešu-vīriešu harmonisku pasaules apdzīvošanas ainu. Par katra dzimuma esenci un sūtību. Tik daudz kas ir sagrozīts, esam attālinājušies no dabā noliktā ritma”.

Tā kā tēma ir plaša, pat neizsmeļama, daudz palika pierakstos un, kā saka, uz mēles. Nobeigumā atļaušos citēt sevi: ”Gan Māte, gan Tēvs ir divi lielumi bērna dzīvē. Divu planētu līdzās un pretī pastāvēšana. Ignorējot Saules sistēmas likumības, gribas cerēt, ka planētu sadursmes rezultātā rodas jaunas planētas. Cerams, ka vairumā gadījumu, konflikti un meklējumi pierimst, kad izplatījumā dzimst jauna planēta. Jo tas ir brīnums.”

Licentia Poetica redakcijas vārdā,
Agnese Matisone