– Šķiet, Kuldīgā sākāt darboties, izveidojot mākslinieku rezidenci.

– Jā. Bērnības draugs Mārtiņš Dambergs uzaicināja un ievilināja mani idejā, ka varētu izveidot mākslinieku rezidenci Kuldīgā. Bija diezgan ilgs pierunāšanas laiks. Ļoti nevarēju izšķirties, jo man bija labs darbs un karjeras iespējas, taču darbs nebija tas radošākais, kur būtu iespējams izpausties.

Esmu absolvējusi kvalitātes vadību un strādājusi lielos Latvijas uzņēmumos kā kvalitātes vadītāja. Mamma iedrošināja iesaistīties šajās avantūrās. Piekritu Mārtiņa idejai, bet rosināju darīt ko lielu un jaunu, nevis vienkārši organizēt izstādes un to, kas jau notiek citur. Tobrīd nenojautu, ka tas beigsies ar šo.

Saistībā ar Kuldīgas Adatu fabriku lielais gandarījums un notikums ir jaunā LMA studiju programma pakalpojumu dizainā, kas ir pirmā Baltijas valstīs. Māksla, notikumi, cilvēku satikšanās, iedvesmošanās vienam no otra un ideju apmaiņa – tas ir priekšnoteikums, lai rastos kas jauns. Dizaineriem piemīt spēja paraudzīties uz lietām no cita skatpunkta. Tur dzirkstī kas pavisam negaidīts.

– Kā radās ideja par akadēmijas filiāles izveidi?

– Domājot, kā veidot pirmās vasaras skolas un plenērus, prātā bija LMA – lielākā institūcija, kuras vārds saistās ar mākslu. Pirmie projekti izdevās tik labi, ka tā tas viss sākās. Ar toreizējo rektoru Alekseju Naumovu stāvējām pie Ventas rumbas. Viņš bija tikko pabeidzis gleznot Ventu un teica: “Te ir tik skaisti! Klausies, varbūt taisām akadēmijai filiāli?” Nākamajā dienā devos runāt ar pilsētas mēri Ingu Bērziņu.

– Kādēļ pakalpojumu dizains?

– Kad radās ideja par LMA filiāles izveidi, kultūras ministre bija Dace Melbārde. Gan toreiz, kad sākām šo ideju, gan arī šobrīd dzirdam diezgan daudz par Latvijas izglītības sistēmu ne tajā labākajā gaismā. Tā ir nepārdomāta. Šāda augsne nav pateicīga jaunas filiāles un studiju programmas izveidei. Bet kultūras ministrei šī doma likās atbalstāma tad, ja mēs spētu atrast studiju virzienu, kas nākotnē solītu ekonomisku atdevi, potenciālu nodarbinātību, ekonomiskus labumus un Latvijas tēla nešanu pasaulē. Atrodot ko tādu, kas nav šeit vai Baltijas valstīs, Kultūras ministrija teiktu “jā”.

Mēģinājām apskatīt koka dizainu, bet tad notika likumsakarība: kādā mākslinieku rezidences projektā iepazinos ar LMA asociēto profesori, dizaineri Ilzi Kundziņu.

Sapazināmies tā, ka sajutāmies pazīstamas un viena otru sapratām no pusvārda. Ilze ierosināja padomāt par pakalpojumu dizainu. Sapratām, ka tā ir iespēja.

Ceļš bija diezgan izaicinošs, jo vajadzēja pārliecināt visas iesaistītās puses. Tikai pēdējo gadu vai divus Latvijā vairāk izskan jēdzieni dizaina domāšana un pakalpojuma dizains. Līdz tam bija tā: “Ko jūs runājat? Neko nevar saprast, kas tas tāds ir!” Tomēr mēs ar Ilzi plecu pie pleca, viena otru atbalstot un virzot ideju uz priekšu, noturējām un aizstāvējām savu viedokli. Un tagad esam te – pie vienas no prestižākajām pakalpojumu dizaina programmām Eiropā.

– Ko pilsēta iegūs no filiāles?

– Viens ir ekonomiskais ieguvums. Ja nākamajā gadā Kuldīgā dzīvos vismaz 33 studenti, parēķinot studentu skaitu ar minimālo iztikšanas naudu, kas vajadzīga, lai gadu dzīvotu te, iegūstam ļoti daudz. Šī nauda paliek Kuldīgas ekonomikā.

Svarīgāki aspekti gan ir citi. Esmu lasījusi rakstus un apskatus par Kuldīgu, kur tiek slavēta pilsētas arhitektūra, vēsturiskā vide un kvalitāte, kādā tā saglabāta. Šī unikalitāte nevienam nav noslēpums. Mēs paši to jūtam. Es arī esmu pieradusi pie tā.

Viļņā, Cēsīs un arī citās pilsētās esmu redzējusi – skaista iela, bet tas baltais plastmasas logs vai kas cits krīt acīs. Kuldīga ir unikāla, jo šeit esam tik tīrā vidē, ka tas mazlietiņ sabojā. Daudz kur redzam, ka tā tīrība nav tik izcelta.

Esmu lasījusi rakstus, kuros slavē Kuldīgas estētisko tīrību, vienlaikus norādot, ka īsti nav saprotama pilsētas identitāte.

Mēs paļaujamies uz vēsturi, kas saturiski ir nākotne, ar ko varētu Kuldīgu raksturot. Vai esam radoša pilsēta? Jā, ir šādas tādas iniciatīvas, tajā skaitā manis rīkotās izstādes. Tomēr nav tāda ļoti spēcīga, jaudīga satura, ar ko asociēties. Ir jāraugās tajā virzienā, lai aizvien vairāk būtu iniciatīvu, kas saturiski papildina pilsētas seju un tēlu.

Trešais ir ieguvums sabiedrībai. Ja ienāk cittautieši un citu kultūru pārstāvji, kuri izsit pilsētu no komforta zonas un parāda, ka ir iespējams domāt, redzēt un saprast citādāk, tas noteikti ir izaugsmes ierosinātājs katrā cilvēkā personiski un sabiedrībā kopumā.

– Kādēļ izvēlējāties apdzīvot “Adatu fabriku”?

– Citu ēku nebija (smejas). Bija skaidrs, ka tam jābūt pašvaldības īpašumam. Privātā īpašumā Eiropas fondus ieguldīt nevarētu. Bija vēl viena sakritība – ap to laiku, kad radās doma par filiāli, Kultūras ministrija izsludināja jaunu ERAF (Eiropas reģionālās attīstības fondu – aut.) programmu, kurā bija iespējams saņemt finansējumu kultūras pieminekļu atjaunošanai. Ēkai vajadzēja būt kultūras piemineklim, bet nākotnes funkcijai – saistītai ar radošajām industrijām.

Kādā vasarā ar Alekseju Naumovu un Ingu Bērziņu staigājām pa Kuldīgu un skatījāmies uz ēkām. Nonācām pie šī grausta un sapratām, ka tas būs šeit. Vajadzēja ieguldīt daudz darba, pētot Adatu fabrikas vēsturi, lai varētu apliecināt, ka ēka ir šī statusa cienīga un tas ir vēstures piemineklis.

– Kā pati vērtējat jauno studiju programmu?

– Izcila. Ļoti lepojos ar to. Šobrīd esam noslēguši pirmo studiju gadu. Studenti, kuri saņems diplomus, tagad ir otrajā kursā. Viņi atrodas Somijā. Atsauksmes dzirdēsim jūnijā. Ir visādi izaicinājumi un lielākas un mazākas lietas, ar ko jātiek galā programmas vadībā, jo tā ir vairāku augstskolu sadarbības programma.

Katrai ir savi principi, kvalitātes kritēriji un pieeja, kā strādāt ar studentiem. Izaicinājumu ir diezgan daudz, bet, noslēdzot pirmo studiju gadu, visas studentes teica, ka tas esot bijis apbrīnojami un viņas to darītu vēlreiz par to pašu naudu.

– Vai jaunie studenti jau uzsākuši mācības?

– Jā. Kopā ir 11 studentu. Pagājušajā gadā studijas notika tikai tiešsaistē, šogad daļa var būt klātienē, daļa – tiešsaistē. Uz vietas mācās studenti no Ukrainas, Honkongas, Singapūras, Latvijas, Somijas. Neklātienē pieslēdzas studenti no Ukrainas un Alžīrijas. Mums ir četri ukraiņu studenti.

Šorīt runājos ar dāmu, kura ar meitiņu dzīvo Kuldīgā. Viņa teica, ka pievienošanās studiju programmai bijis pēdējā pusgada labākais lēmums. Vismaz prātā ir iespēja pabūt citā telpā, kurā viņa ļaujas brīvībai, domām par nākotni un iedvesmai. Tikko atslēdzas, prātā neatkāpjas realitāte, ka Ukrainā ir karš.

– Kas jums pašai šajā darbā patīk visvairāk?

– Iespēja augt. Satieku daudz dažādu cilvēku no visas pasaules. Man ir vajadzīgs tikai datoriņš, kur ir visa pasaule un mana komanda. Līdzko ir iespēja apmainīties un uzzināt citu cilvēku viedokļus un pieredzi, tas paplašina redzesloku un spriestspēju.

Ir gandarījums būt par pionieri jaunai kustībai, virzienam un izglītības piedāvājumam Latvijā. Turklāt tas rezultējies grandiozos panākumos.

Studiju programma saņēmusi Eiropas Komisijas piecu miljonu finansējumu konkursā “Erasmus Mundus”. Tas ir zīmols Eiropas atbalstītajām starptautiskajām studiju programmām, kurās piedalās vismaz trīs valstis. Naudu dod, lai studenti saņemtu cēlas stipendijas – 1400 eiro mēnesī divu gadu garumā. Divus gadus mēģinājām piedalīties.

Vasaras beigās uzzinājām jaunumus un no laimes nezinājām, kur likties. Esam pirmā “Erasmus Mundus” pakalpojumu dizaina maģistra programma Eiropā. Nav daudz tādu programmu, ko atbalsta. Esam arī pirmie Latvijā, kas to saņēmuši.

– Kas darbā sniedz gandarījumu?

– Komanda. Šeit ir Adatu fabrikas komanda gan prototipēšanas darbnīcā, gan digitālo inovāciju centra kolēģi, biznesa inkubators un mana labā roka Juta (Kasakovska – aut.). Otra daļa ir studiju programmas komanda. Ar Ilzi Kundziņu piecu sadarbības gadu laikā esam kļuvušas par draudzenēm. Mums ir 28 lektori.

Esam cits citu atraduši, ejot no apakšas uz augšu, savstarpēji pievelkoties un sajūtot, ka ir iespējams saprasties. Cilvēki ir azartiski, drosmīgi, uzņēmīgi, un neviens no viņiem nav garlaicīgs nūģis. Tas ir liels prieks būt tādā spēkā. Turklāt ir arī izaicinājums – visi ir tik jaudīgi, ka arī man pašai jātur līdzi.

– Kāda ir jūsu darbadiena?

– To labāk var raksturot mana meita, kura teica, ka strādāju 24 stundas diennaktī un darbadiena man nekad nebeidzas. Līdz pat brīdim, kad viņa stāv pie galda, raud un saka: “Mammu, citas mammas tik daudz nestrādā!” Rūpīgi plānoju arī meitas dienu, jo viņai ir daudz skolas un ārpusskolas pasākumu. Iesaistās omītes, opīši un es. Katru dienu ir grafiks, ieskaitot sestdienas, kur kuram kas ir jāaizved. Ja man ir logs meitas pusdienās konkrētā laikā, nedrīkstu būt nevienā darba sarunā. Ja viņa nokavēs nākamo grafiku, nebūs paēdusi.

Lielākoties esmu pie datora, kur runāju ar cilvēkiem. Attālinātā darba kultūrā ietaupās laiks, lai fiziski nokļūtu no vienas adreses uz otru. Uz šī laika ietaupījuma var ieplānot sarunu ar citiem cilvēkiem. Dzīvoju Rīgā. Cenšos reizi nedēļā būt Kuldīgā, bet ne vienmēr sanāk. Šad tad jādodas uz Somiju pie partneriem. Līdz ar “Erasmus Mundus” statusa iegūšanu programmai klāt nāks vēl trešā studiju norises vieta – Tallina. Arī tur droši vien būs jābūt.