No 4. septembra līdz nākošā gada 4. janvārim Liepājas
muzejā būs skatāma izcilu Francijas mākslinieku darbu izstāde
”Francijas mākslas pērles. Grafika”, kas tapusi sadarbībā ar Francijas
kompāniju ”SARL Amiencom”, portālu informēja muzeja direktore Dace Kārkla.

Mākslas
cienītājiem būs iespēja pirmo reizi Latvijā iepazīties ar ievērojamā Francijas
mākslinieka Andrē Derēna (André Derain)
(1880-1954), franču gleznotāja, grafiķa, teātra
dekoratora, grāmatu ilustratora, dizainera, keramiķa Raula Dufī (Raoul Dufy) (1877-1953), Žana Karzū (Jean Carzou, īstajā vārdā– Karnik Zouloumian) (1907-2000) un
Francijas slavenākās sievietes – sirreālistes Leonora Finī (Leonor Fini) (1908-1996) grafikām.

Izstādes
koncepciju izstrādājusi Francijas kompānija ”SARL Amiencom”. Tajā ietvertie
darbi ir nākuši no Francijas privātkolekcijām. Šis ir jau otrais Liepājas
muzeja un minētās Francijas kompānijas sadarbības projekts pēc veiksmīgi
Liepājā noritējušās ievērojamā franču sirreālista Salvadora Dali darbu
izstādes.

Andrē
Derēna tapšana par mākslinieku notikusi viņa drauga Morisa de Vlaminka, bet vēlāk arī Anrī Matisa ietekmē. Kopā ar Matisu viņš ir radījis glezniecības
virzienu, ko sauc par fovismu. Tam ir raksturīgs ass telpas, apjoma un visa
zīmējuma vispārinājums, formas novešana pie vienkāršām aprisēm, atsakoties no gaismēnas modelēšanas, kas skaidri redzams izstādē piedāvātajā Andrē Derēna
grafiskajā sērijā ”Satirikons”.

Ap
1908. gadu Derēna stils mainās P.Sezāna un agrīnā kubisma ietekmē. Vēlāk autora darbos sāk
parādīties drūmi un sastinguši tēli, provinciālās ikdienas vienmuļības
tematika, bet kopš 1920. gadiem viņš pievēršas stingram, klasiskajam zīmējumam,
bieži stilizējot savu priekšteču darbus. Tāpat viņš interesējas arī par
neoklasicismu.

Tādējādi
Andrē Derēna grafiskajā sērijā ”Satirikons”, kas līdz gada beigām būs apskatāma
Liepājas muzejā, ir manāma Derēna tieksme pēc klasiska zīmējuma, ir redzami
motīvi, kas atgādina skatītājam par seno Grieķiju un Romu.

Derēns
izveidoja savu neatkārtojamu un dziļi individuālo stilu, tāpēc to pelnīti
uzskata par vienu no vadošiem XX gadsimta māksliniekiem, kurš arī mūsdienās
ietekmē moderno mākslu.

Arī franču
gleznotājs, grafiķis, teātra dekorators, grāmatu ilustrators Rauls Dufī velta
sevi fovismam. Vēlāk Dufī darbos seko kubisma periods. Mākslinieks mēģina
atklāt priekšmeta formas struktūru un attēlot to uz audekla.

Savukārt Žans
Karzū ir saistīts ar postmodernisma strāvu mākslā. Viņa darbu raksturīgākā
definīcija – ”maģiskais reālisms”. Savu karjeru Karzū ir sācis kā teātra
dekorators, taču drīz izvēlējās glezniecību un grafiku.

Sākumā viņš strādāja
kubisma un sirreālisma stilā, taču vēlāk atrada savu oriģinālo stilu. Žana
Karzū darbu sākotnējā tēma bija ainavas un klusā daba, vēlāk tematika kļūst
arvien plašāka. Viņš turpināja strādāt arī scenogrāfijas jomā.

Pirmos panākumus
Karzū sasniedza 1939.gadā, un 1943.gada izstādē, neskatoties uz kara laiku, visas
viņa gleznas tika pārdotas.

Īpaša vieta
Karzū darbos ir atvēlēta grafikai: zīmējumi ar tušu, oforts, krāsainā
litogrāfija, akvarelis. Viņa grafika ir smalka, slēpto alūziju un asociāciju
pilna. Ar savu domīgi filozofisko noskaņu gammu un personāžu svešumu Karzū
daļēji atgādina mākslinieku Bernāru Bufē, kura stils ir tuvs Karzū stilam.

Karzū ir daudz
ceļojis pa Franciju, tomēr palicis uzticīgs Parīzei. Viņš savos darbos daudz
attēlo Parīzes skatus, tās arhitektūru, bulvārus, stacijas, parkus, kā arī
Francijas provinču ainavas.

Karzū darbi ir
atrodami daudzu pasaules muzeju kolekcijās, pēdējā laikā viņa mākslas mantojums
pievērš arvien lielāku kolekcionāru un mākslas zinātnieku uzmanību.

Māksliniece
grafiķe, teātra dekoratore un grāmatu ilustratore Leonora Finī ir dzimusi
Argentīnā. Viņas bērnība pagāja Itālijā, bet 1933.gadā viņa pārcēlās uz Parīzi.
Iesaistījās sirreālistu lokā, piedalījās viņu grupu izstādēs, bet
neidentificēja sevi kā sirreālisma kustības dalībnieci, vienmēr un visur būdama
patstāvīga.

Bez portretu
gleznošanas, fantastikas glezniecības un grafikas Finī rakstīja arī prozu,
nodarbojās ar dizainu, grāmatu ilustrācijām, strādāja teātrī ar Džordžo
Streleru un Džordžu Balančinu.

Viņa bija
Fellīni filmas ”Astoņi ar pusi” kostīmu māksliniece. Balets ”Son Leonor” pēc
viņas libreta un ar viņas dekorācijām un kostīmiem tika iestudēts 1949.gadā.
Finī bija arī pirmā Rolāna Petī Parīzē iestudētā baleta dekoratore. Daudzi
dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji un kritiķi veltīja viņai monogrāfijas, esejas
vai dzeju – Žans Kokto, Džordžo de Kiriko, Pols Eļuārs, Marks Ērnsts…

Leonora Finī
mīlēja kaķus, viņai ir daudz gleznu, zīmējumu un akvareļu par godu kaķiem.
1977.gadā viņa pat veltīja tiem veselu grāmatu.

Izstādē Liepājas
muzejā piedāvātas trīs pilnas viņas darbu sērijas, kas demonstrē mākslinieces
apbrīnojamo talantu un poētiskās dotības. Viņas radītajā pasaulē dzīvo stipras,
skaistas sievietes, kas lielā mērā ārēji līdzinās viņai.

Viņa nomira
slimnīcā Parīzes ārpilsētā, gleznojot un rakstot līdz pēdējam mirklim. Finī
darbi rotā daudzu pasaules muzeju kolekcijas, pēdējā laikā viņas radošais
mantojums pievērš arvien lielāku uzmanību un interesi.