Koncerta ievadā talantīgais ģitārists klātesošos ieveda teju meditatīvā stāvoklī. Skanot plūstošai, psihodēliskai improvizācijai, laulātais pāris demonstrēja, kā viņu starpā uzšķiļas māksla. Skaņas tirdīta, gleznotājas roka triepj mūzikas atmodinātās sajūtas, līdz audekls kļūst smags no viegluma.

“Grūti nošķirt, kurā mirklī beidz gleznot mūzika un to darīt sāku es,” skaidroja māksliniece un piebilda: “Skaņu no šiem darbiem nevar atraut, tā ir sinerģija.”

Tieši šādā formātā arī tapuši šobrīd muzeja lielajā izstāžu zālē aplūkojamie dabas portreti. Tie ir ģimenes radīti, tostarp kādas gleznas izveidē savu vārdu teicis pat Kutepovu kaķis. “Parasti kaķis zina, ka uz audekla kāpt nedrīkst, bet gadās visādi. Reiz viņš pārskrēja svaigi tapušam darbam, krāsa vēl nebija nožuvusi. Bija vakars, māca nogurums, domāju – no rīta skatīšos, ko ar to visu iesākt.

Nākamajā dienā redzu baltas ķepiņas, tādus plankumiņus horizontālā līnijā. No viena gala līdz otram. Tie tā samērā organiski iekļāvās kompozīcijā, mazliet pielaboju un atstāju,” gleznas “Zefīra debesis” vēsturi atklāja māksliniece.

Kaķa sprinta nospiedumi darbā atgādina saules starus, kas, cauri violetiem mākoņiem izlauzušies, frontāli saduras vispirms ar krāsu maigumu, pēc tam ar vērotāja skatienu.

Ekspozīcija “Dabas portreti” izceļas ar spilgtu krāsu gammu un nestandarta ainaviskumu. Tai iedvesmu K. Kutepova aizguvusi kādā tālākā ceļojumā. “Uz Indiju aizbraucu, jo dabūju pa pakaļu. Katram dzīvē reiz tā gadās – saņurcīts, saburzīts, tagad vajag iztaisnoties. To arī darīju, un Indija nāca īstajā laikā. Pavadīju tur vairākus mēnešus, bet gluži nesauļojos, nezvilnēju pludmalē. Dzīvoju klosterī, un iespaidi bija tiešām spēcīgi,” viņa atklāja.

“Tagad violets, iespējams, ir mans latvieša pelēkais,” piebilda māksliniece.

Pēc tam gleznotāja sākusi vairāk pievērsties un novērtēt Latvija dabu, arī tas atspoguļojas Liepājas muzejā izstādītajos darbos. Krāsas ir izteiksmīgas, skaļas, bet ne uzbāzīgas. “Gonga skaņas, lapu čaboņa, meditatīvas noskaņas,” norādīja K. Kutepova.

Kristīni un Artūru kopā savedusi mūzika. Abi iepazinušies festivālā “Dziesma manai paaudzei” aptuveni pirms 20 gadiem. Ja Artūrs no sākta gala zinājis savu ceļu – jau sešu gadu vecumā viņam bijis skaidrs, ka dzīvi vēlas saistīt ar ģitāru –, tad Kristīnei atklāsme nākusi grūtāk un tieši vīra iniciēta. “Esmu bijusi floriste, ekonomiste, strādāju bankā, vēlāk šuvu somas un vien 30 gadu vecumā atradu sevi. Pareizāk sakot, mani atrada viņš,” ar galvu pametot uz dzīvesbiedra pusi, stāstīja gleznotāja.

Ģitārists kādos Ziemassvētkos teicis sievai, ka citas izejas nav – jāstājas Mākslas akadēmijā. To viņa arī izdarīja, un nu radošā pasaule ir abu dzīve.

Par vienu no lielākajiem vakara pārsteigumiem vēl kļuva gleznotājas samtainā balss. Viņas spēcīgais vokāls pāršalca izstāžu zāli, atbalsojās pret tās sienām, piepildot telpu ar skanīgu burvību. Laulātais pāris izpildīja vairākas džeza dziesmas, bet starp tām atklāja sirsnīgus pieredzes stāstus, savukārt apmeklētāji, ģitāras impresijām skanot, staigāja pa zāli, ļaujot mūzikai sevi iegremdēt “Dabas portretos”.