Patriotu mēneša laikā ar izstādi tiks godināts Alksnis un viņa ģimene, kuriem bijusi liela nozīme Latvijas Neatkarības kara laika politiskajos un sociālajos notikumos.

Ķirurgs Alksnis ir viens no zināmākajiem Liepājas ārstiem un vadošais ķirurgs Latvijā 1920. un 1930. gados. 

Alksnis dzimis 1870. gada 22. augustā Durbes pagasta Ķiviļos galdnieka ģimenē, pirmo izglītību ieguvis Špringera privātskolā Durbē. Uzreiz pēc Liepājas Nikolaja ģimnāzijas absolvēšanas 1890. gadā viņš iestājās Tērbatas Universitātē, bet piecus gadus vēlāk saņēma ārsta diplomu.

Sākotnēji strādājis par draudzes ārstu Lazdonā, bet 1897. gadā viņu iesauca Krievijas impērijas armijā, kur viņš bijis ārsts kājnieku pulkos un lazaretē Koveļā, vēlāk piedalījies kā ārsts Krievijas-Japānas karā (1904-1905).

Pēc kara, 1907. gadā Alksnis aizstāvēja doktora disertāciju prestižajā Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā. Dienestu viņš pildīja Liepājā, 178. kājnieku pulkā, līdz 1910. gadā viņu no dienesta atvaļināja.

Divus gadus vēlāk viņš uzcēla savu privātklīniku Graudu ielā, pie kuras 1990. gadā uzstādīta piemiņas plāksne.

Alksnis bijis arī Pirmā pasaules kara dalībnieks – 1914. gada augustā mobilizēts, bijis kara ārsts frontē un lazaretes priekšnieks Vitebskā. Viņu atvaļināja 1918. gada martā, un jau jūlijā viņš atgriezās Liepājā. Šajā laikā Alksnis sadarbojās ar Latvijas Pagaidu valdību.

No 1919. gada februāra līdz 1920. gada jūnijam viņš darbojies Liepājas domē, bijis pilsētas Budžeta komisijas priekšsēdētājs un no 1919. gada jūnija – Liepājas pilsētas virsārsts.

Neatkarības kara laikā Alksnis kļuva par Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas Sanitārās daļas priekšnieku un Lejaskurzemes kara apgabala vecāko ārstu līdz 1920. gadam, paralēli bijis Liepājas Sarkanā Krusta lazaretes virsārsts un arī Liepājas garnizona lazaretes vecākais ārsts, bet no 1920. gada janvāra – Zemgales divīzijas ārsts.

1919. gada decembrī Alksnim tika piešķirta ārsta pulkveža dienesta pakāpe. No dienesta Latvijas armijā viņš atvaļināts 1920. gada decembrī.

Neatkarības kara laikā ne tikai Alksnis, bet visa viņa ģimene – sieva Elizabete Alksne (1873-1941) un meitas, kā arī vēlākais znots kara ārsts Aleksandrs Mežciems (1891-1960) – iesaistījās palīdzības sniegšanā Latvijas armijas karavīriem.

Alksne, sadarbojoties ar ASV misijas pārstāvjiem, kļuva par Amerikāņu trūcīgu bērnu pabalsta centrālkomitejas priekšnieci, rūpējoties par bērnu ēdināšanu un apgādi.

Alksnis 1920. gadā tika uzaicināts strādāt uz Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti Rīgā. Kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu un tika ievēlēts par docentu, bet 1924. gadā – par profesoru un fakultātes ķirurģijas klīnikas vadītāju līdz 1940. gadam.

No 1931. līdz 1933. gadam Alksnis bija fakultātes dekāns, 1930. un 1931. gadā – arī fakultātes klīniskās pamatbāzes Rīgas pilsētas 2. (tagad P. Stradiņa klīniskās universitātes) slimnīcas medicīniskais direktors.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā profesors Alksnis ar ģimeni devās uz Vāciju un 1948. gadā tālāk uz Lielbritāniju. Viņš miris 1957. gada 7. martā Londonā, bet pelni pārbedīti Rīgas Meža kapos 1995. gadā.

Ekspresizstāde būs apskatāma no 11. novembra līdz 18. decembrim bez maksas.