Iestudējumu pēc Dankana Makmillana lugas veidojis režisors Dmitrijs Petrenko un gaismu mākslinieks Dainars Albužis. Latvijā šī pašlaik ir ļoti populāra luga, kas ar atšķirīgiem nosaukumiem iestudēta arī Valmierā un Rīgas Krievu teātrī.

Ja tev ir septiņi gadi un tu uzzini, ka mamma ir nokļuvusi slimnīcā, ko tu vari darīt? Protams, uzskaitīt viņai visas tās labās lietas, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Saldējums, ūdens kaujas, palikt ilgāk nomodā un skatīties televizoru ir tikai dažas no tām. Un tā nu tu turpini rakstīt arī tad, kad sen jau vairs neesi bērns, lai meklētu un atrastu apliecinājumu dzīvei, rodot prieku vismazākajās lietās, kas beigās izrādās tik lielas.

“Man gāja vieglāk, nekā man likās, ka man ies,” atzīst E. Ozoliņš, kuram šī ir pirmā monoizrāde. Viņš spēlēs 23. jūlija izrādē. “Vairāk esmu komandas spēlētājs, un šādi darbi tiešām ir liels izaicinājums. Liekas, ka vajag kādu nosacītu briedumu, lai ķertos pie monoizrādes, bet pēc sajūtas – laikam tas briedums ir klāt,” smaida aktieris.

G. Maliks stāsta, ka pirms desmit gadiem viņam Goda teātrī bijusi monoizrāde un viņš nejuties tādai gatavs.

“Materiāls ir ļoti dzīvi apliecinošs. Protams, tiek skartas smagas tēmas, bet tas ir priecīgs gabals un nav īsti laika sevi šaustīt un stresināt. Ir daudz mijiedarbības ar skatītājiem, ļoti jākoncentrējas uz tekstu, kas ir visai sarežģīts, ar daudziem skaitļiem,” viņš saka.

Par pieminēto mijiedarbību skatītājiem iepriekš satraukties nevajadzētu, norāda abi aktieri un vienlaikus nosmejas, ka tāds brīdinājums laikam tieši likšot to darīt.

“Man šķiet, ja reiz cilvēki nāk šajā laikā uz kādu publisku pasākumu, tad viņi varētu būt noilgojušies pēc iesaistīšanās, ja to pieprasa apstākļi. Nesakot priekšā, kas īsti būs, varu pateikt, ka katrā izrādē spēlēs drusku citi aktieri. Ņemot vērā, ka tā ir monoizrāde, domājiet paši. Tā ir šīs izrādes burvība, ka skatītājs nav tikai vērotājs no malas,” pastāsta E. Ozoliņš.

Viņš teic, ka esot interesanti strādāt par aktieri arī tādā ziņā, ka vajag arvien atklāt jaunas lietas: “Ir tēmas, par kurām pat nenojaut, un tās ir jāapgūst. Depresija man bija pilnīgi nezināma.” G. Malikam jauna bijusi rakšanās sevī: “Tēma ir smaga un tumša, nācās sevi paārdīt un saprast kaut ko vairāk par mentālo veselību, izprast, kas ir līdzatkarība.”

Viens otra izrādi aktieri nav redzējuši.

Sākumā mēģinājumi notikuši kopā, bet kādā brīdī ceļi dabiski šķīrušies. “Tā kā šī ir monoizrāde ar daudz aktieriem, režisors ņēma divus, lai mēs viens otru varētu atbalstīt, spēlēt viens otram pretī. Vienā brīdī sapratām, ka tik tālu esam tikuši, ka ir laiks katram mēģināt pašam, lai neietekmētos,” atzīmē G. Maliks.