Šonakt tu atkal atnāci.
Lai arī pagājuši jau seši gadi, kopš mana dvēsele garīgi atrodas līdzās tavai, reizēm tev patīk tāpat vien negaidot apciemot mani, piemēram, tik tumšā naktī kā šī.

Tu tikpat smaidoša un vienreizēji skaista kā toreiz, vispirms apstājies netālu no manas gultas, tad apsēdies man blakus un, viegli glāstot manu bārdas rugājiem apaugušo vaigu, stāsti, kā tev TUR klājas. Un tad esmu spiests atcerēties mūsu tik ārkārtīgi smago šķiršanās brīdi, un to, kas bija pēc tam, un vēl vēlāk, un līdz šodienai.

Uz rakstāmgalda vēl joprojām redzama tava fotogrāfija. Tu smaidi. Tavas kastaņkrāsas acis izstaro jaunību un tavās lūpās deg līdz galam nepateikti vārdi.

Tev vēl joprojām ir deviņpadsmit gadu. Tikpat, cik toreiz, tajā šausmu pilnajā naktī. Tev allaž būs tikai deviņpadsmit. Arī man toreiz bija tikpat.

Laiks steidzas.
Laiks iztek kā smilšu graudi.
Paliek atmiņas.
Paliec tu.
Mēs bijām jauni.
Mēs bijām ļoti jauni.
Mēs bijām naivi un varbūt mazliet vieglprātīgi.

Mēs bijām viens vesels, un tajā pat laikā mūs šķīra un šķirs netveramā laika robeža. Tu pacieties vēl mazliet! Es zinu – tev ir grūti. Bet man, iespējams, ir vēl grūtāk. Kaut gan stipri šaubos, vai man vēl jebkad šai dzīvē būs tik smagi, kā tonakt, kad…

Bet pirms tam…

Tu, ikreiz nākot pie manis ciemos, atkal un atkal liec man pārcelties uz to balto un melno nakti, toreiz, pirms sešām vasarām…

Svinīgais sarīkojums par godu mūsu klases izlaidumam jau sen bija galā, un mēs visi pieci – tu, es, mani labākie draugi Jēkabs un Pauls, un tava sirdsdraudzene Maija, bijām pārcēlušies uz tuvējiem laukiem, kur, iedami pirtī, dejodami, priecādamies un līksmodami atzīmējām visnotaļ tīkamo skolas beigšanas faktu.

Mēs sēdējām omulīgā lapenē, piecatā vakariņojām un smējāmies. Tu sēdēji man līdzās. Tev mugurā vēl bija izlaiduma baltā kleita, bet kājās – augstpapēžu kurpes. Tu atgādināji līgavu. Tik skaista tu biji. Tavi gaišie mati atgādināja saules pielietu pļavu, bet acis – divus dziļus ezerus, kuros es ļoti vēlējos noslīkt.

-Jūs nemaz? Nevienu pašu pilīti?- mans draugs Pauls, rokā turot viskija pudeli, cerīgi raidīja jautājošu skatienu mūsu virzienā.

-Nav vērts piedāvāt,- mazliet ironiski, taču labdabīgi noteica Jēkabs.-Tu taču redzi – viņi pilnībā reibst viens no otra. Kam tur vajadzīgs vēl alkohols?-

Mazliet jau drīkstēja. Mazliet jau varēja. Bet tobrīd patiesi nevajadzēja. Es skatījos uz tevi, tu lūkojies manī, un viss, par ko mēs spējām domāt, bija – prom. Prom, prom, ātrāk prom no visiem, steidzīgāk prom no ikviena, kurš tīši vai netīši traucētu mūsu divvientulībai.

Tas bija īpašs vakars.

Tā bija īpaša nakts.

Vēlāk, kad pārējie izklīda, kur kurais, mēs apmetāmies kādā pamestā siena šķūnī, apakšā es paklāju rūtainu istabas segu, kuru nez kāpēc glabāju automašīnas bagāžas nodalījumā, mēs apgūlāmies, un es kā izbadējies vilks kaislīgi pieplaku tavām tvīkstošajām lūpām. Tu atbildēji. Mēs iekarsām. Mēs pat ļoti iekarsām un mežonīgi viens otram sākām raut nost drēbes. Es skūpstīju tevi visu no matu galiem līdz papēžiem, līdz dzirdēju tavu kluso un ārkārtīgi satraukto balsi.

-Tu vēl nekad agrāk…?- tu man vaicāji.

-Un tu pati?- es tikpat muļķīgi atjautāju, kaut gan atbildi zināju. Viss notika kā paredzēts. Viss bija tā, kā mēs to bijām gaidījuši un beidzot sagaidījuši. Tas bija mūsu lielais sapnis. Tā tobrīd bija mūsu dzīves jēga.

Fiziski varbūt ne gluži viss izdevās tik labi, kā gribēts, taču mēs nezinājām un negribējām zināt, vai vispār spēja būt labāk.

-Beidzot,- tu klusi un laimīgi čukstēji, kad sapnis bija galā.

-Beidzot,- es tumsā sacīju, smaidīju, un viegli turpināju glāstīt tavas maigās, apaļās krūtis.

-Ir iemesls vēl vienām svinībām, vai ne?- tu teici un piecēlies sēdus. Sīki pērnā siena gruzīši izbira no taviem gaišajiem matiem.

-Ir iemesls,- es piekritu.

Pēc nieka desmit minūtēm mēs jau traucāmies pa Rīgas – Daugavpils šoseju manā sarkanajā ”Renault”.

Es nepārkāpu ceļu satiksmes noteikumus. Varu zvērēt pie tava kapa, ka braucu precīzi ar atļauto ātrumu. Auto bija kārtībā.

Kas notika?

Kas novērsa manu uzmanību tikai uz nieka pussekundi? Vai tiešām stirna, kas piepeši uzradās nez no kurienes un triecās pret mašīnas motora pārsegu?

Vai arī nenocietos un vēlreiz laimīgs palūkojos uz tevi sev līdzās?

Viens skatiens. Pussekundi ilgs. Es vēlāk būtu varējis uz tevi skatīties visu atlikušo dzīvi, taču tieši tajā nolādētajā pussekundē, tajā niecīgajā acumirklī tevi redzēju pēdējo reizi. Atceros, cik jauki tu smaidīji. Tu nesacīji neko, tu vienīgi smaidīji. Tā, kā smaidīt prati vienīgi tu.

Kaut kas pēkšņi plīsa, kaut kas gāzās, kaut kas ar drausmīgu troksni sitās pret piķa melno asfaltu. Manu apziņu pārņēma salts tukšums. Mirkli vēlāk – ārprātīga panika.

-Vai te ir kāds izdzīvojušais?- kāds rupjā balsī uztraucies prasīja un man sejā spīdināja spožu kabatas baterijas staru.

Neatceros, kā tiku laukā no samīcītā auto, jeb tā, kas no tā bija palicis pāri. Iespējams – caur logu. Iespējams – palīdzēja klāt pieskrējušais garāmbraucējs.

Pēkšņā paniska ārprāta brīdī klupdams, krizdams skrēju uz vietu aptuveni piecpadsmit metrus tālāk, kur jau bija sapulcējies prāvs ļaužu bariņš.

Tur nu tu zālē gulēji.

Tev mugurā vēl joprojām bija baltā izlaiduma kleita, matos virs kreisās auss ieķēries kāds niecīgs siena gruzis, bet augstpapēžu kurpe tikai labajā kājā. Kreisās kājas kurpi vēlāk atrada avarējušā automobiļa salonā.

Tu biji mirusi.

Kāpēc? Par ko? KĀPĒC???

Laime un nelaime. Divas māsas, kuras patiesībā neatkāpjas viena no otras nekad. Pirms nepilnas pusstundas….

Bet tagad….

Tavās bērēs sanāca gandrīz pustūkstotis ļaužu. Vairums no viņiem manī lūkojās atklāti naidīgi. Viņi manī saskatīja tavu slepkavu. Tur bija tavi bēdu sagrauztie, tik ļoti nelaimīgie vecāki, vecākā māsa, citi radi, draugi, klasesbiedri, kaimiņi, paziņas, skolotāji, treneri, bērnudārza auklītes un pilsētas varenie.

Kad smiltis, skaļi sizdamās pret tavu tumšbrūno zārku, sāka piepildīt kapavietu, es neizturēju.

Es ielēcu tavā vēl neaizbērtajā kapā.

-Beriet virsū! Turpiniet! Ko jūs gaidāt?- es kā neprātīgs kliedzu.

-Izvelciet laukā to prātā jukušo!- nokomandēja kāds vīrietis. Vairākas sievietes, skaļi vaimanādamas, turpat uz vietas paģība.

-Kam tev vēl vajadzīgs šis teātris?- kāds pārskaities mani vēlāk stipri sapurināja aiz apkakles. Viņš neapjēdza, cik tālu es tobrīd atrados no teātra. Tas nebija izmisums, nē. Tas bija galējs dvēselisks un fizisks sabrukums. Neatgriezenisks un, kā man tobrīd šķita, mūžīgs.

-Es tevi gaidu,- tu arī šonakt, kā parasti saki, un, pirms aiziešanas sniedz man saldu skūpstu.

Es zinu.

Tev tas, iespējams, ir tikai mirklis, bet man – vesela mūžība. Gari, mokpilni gadi. Bet es nešaubīgi ticu, ka mēs TUR atkal tiksimies.

-Paldies Dievam, ka tu paliki dzīvs,- kāds man sacīja toreiz, un ik pa laikam atgādina vēl šobaltdien. Šādam cilvēkam es parasti veltu nicinājuma pilnu skatienu un nopietnā balsī atgādinu, lai pateicas, kam grib, tikai ne tam, ko citi dēvē par Dievu vai kā citādi. Es nenicinu Dievu, nē. Esmu pret viņu tikai dziļi vienaldzīgs. Tikpat vienaldzīgs kā viņš pats, pēc zaļas zāles smaržojošā jūnija naktī ļaudams izdzist jaunas, skaistas meitenes dzīvībai.

Un tu aizej.

Bet es zinu, ka rīt vai citnakt tu nāksi atkal. Pēc nedēļas. Pēc mēneša. Pēc gada. Pēc desmit, divdesmit, četrdesmit gadiem.

Un es paņemu tavu foto, brīdi domīgs paturu rokā, tad nez kādēļ palieku zem spilvena un, pirms vēl mani pārņem miegs, sajūtu tavu, pēc vasaras, neizdzīvotas jaunības un līdz galam nepiepildītas mīlestības smaržojošo ādu.

Beigas.

ĢIRTS ŠIMANAUSKIS