Liepājas Latviešu biedrības namā atklāta mākslinieču Daces Dēliņas-Lipskas un Rasas Šulcas gleznu izstāde ar intriģējošu nosaukumu “Un vilks”. Izstāde ir par neparastajām attiecībām ar savu iekšējo zvēru: ne labu, ne sliktu, bet vienmēr mūsos esošu – saka mākslinieces.

Izstādes “Un vilks” izejas punkts ir pazīstamā pasaka par “Sarkangalvīti un vilku”, kas novedusi pie mākslinieču refleksijas par sava iekšējā zvēra apzināšanos un sadzīvošanu ar to. Dace Dēliņa-Lipska stāsta, ka ideja par šādu tematu radusies Rasai Šulcai un viņa tai atsaukusies. Dace un Rasa ir ne tikai bijušās kursabiedrenes Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības maģistrantūrā, bet arī draudzenes, kas dalās domās un izjūtās. Pērn desmit dienas pavadītas kopā vienā istabiņā, piedaloties Igo rīkotajā Jūrkalnes plenērā. “Mums bija lietaina vasara, un bija daudz atklātu sarunu par dzīvi un mākslu, nonācām pie līdzīgiem secinājumiem,” stāsta R. Šulca. “Par šo tēmu varējām daudz domāt un strādāt,” saka D. Dēliņa-Lipska.

Mākslinieču rokraksti atšķiras, arī uz attiecībām ar savu iekšējo zvēru viņas raugās atšķirīgi gan izpildījuma, gan tematikas ziņā. D. Dēliņa-Lipska ciklā “Reiz” tiešāk apspēlē “Sarkangalvītes un vilka” tēmu, gleznās redzams gan mežs, gan Sarkangalvīte, gan arī vilks. Darbi ir gleznoti ekspresīvi. “Sākumā likās, ka tēma ir zināma un ko gan jaunu es varētu pateikt par šo pasaku, ko katrs bērns ir dzirdējis. Bet, nonākot līdz literatūrai, kur ir aprakstīti dažādi Junga psihoanalīzes līkloči, es sapratu, ka šī pasaka runā par daudz dziļākām lietām nekā tikai pastaigu mežā – par ieskatīšanos sevī un sava zvēra satikšanu,” saka D. Dēliņa-Lipska. “Domāju, katrs uz ciklu var skatīties ar savām acīm, bet šī ir mūsu versija par šo pasaku.”

R. Šulcas ciklā “Galva un vilks” redzamas zemē gulošas, iekšupvērstās pārdomās sastingušas sievietes uz tumša fona. Gleznas veidotas reālistiskākas. “Es domāju, ka vilks ir mūsos visos. Tas ir zvērs – ne slikts, ne labs, tas mūsos dus no aizlaikiem, un mēs bieži vien nezinām, kāpēc mēs darām šā vai tā, un nezinām, no kurienes tas nāk. Patiesībā tas nāk no pavisam tālām paaudzēm,” saka māksliniece. “Tā ir saruna ar iekšējo vilku. Un lai viņu sadzirdētu, vajag no visa abstrahēties, nogulties kaut kur klusumā mežā, visdrīzāk simboliskā nozīmē, un saprast, kas tad ir tas, ko viņš saka. Ja mēs viņu turēsim pie ķēdes, tad, tāpat kā suns, viņš var vienkārši satrakoties un mums atriebties. Ja iesim viņa pavadā un būsim paklausīgi jēriņi, tad viņš mūs var aizvest neceļos. Acīmredzot kāds kompromiss jāatrod. Es šo zvēru esmu sākusi pamanīt. Tad, kad ar viņu parunājos, man paliek vieglāk.”

Dace Dēliņa-Lipska Liepājas mākslas kontekstā ir labi pazīstama. Māksliniece sarīkojusi vairākas personālizstādes un vairākkārt saņēmusi godalgas ikgadējā rudens kopizstādē, pērn viņas glezna “Saucējas” rudens izstādē tika novērtēta visaugstāk.

Arī rīdziniece Rasa Šulca sarīkojusi vairākas personālizstādes, taču liepājniekiem viņas daiļrade zināma mazāk. Viņas darbi bijuši apskatāmi, piemēram, Jūrkalnes plenēra izstādē pērn rudenī. Taču Liepāja māksliniecei ir mīļa pilsēta. “Tā mani iedvesmo, tāpēc es regulāri šeit ierodos. Man šeit dzīvo radi. Es te braucu, un vienmēr man paveras kāds apvārsnis. Arī vakar (otrdien. – I. K.) gāju naksnīgā pastaigā un priecājos par tukšajām rudenīgajām ielām.”

Izstāde “Un vilks” pirmoreiz pie skatītājiem nonāca augustā Rīgā, Kalnciema kvartāla galerijā. Biedrības namā to varēs apskatīt līdz 23. oktobrim.

19Skatīt galeriju