Vērtība – kursa biedri

Studijas beigs Kintija Stūre, Agnija Dreimane, Madara Viļčuka, Madara Kalna, Inga Dzintare, Kārlis Ērglis, Kārlis Elvis Artejevs, Hugo Puriņš, Valts Skuja un Artūrs Irbe. Ar deviņiem no viņiem tiekos pirms izrādes “Upe” mēģinājuma.

Jaunība, enerģija, jauns spars, idejas un smaidi sejās – šīs lietas jaunieši visbiežāk nosauc kā savu personīgo un visa kursa pienesumu Liepājas teātrim. No pragmatiskās puses raugoties, varbūt arī vairāk skatītāju, jo gan jau cilvēki gribēs redzēt, kādi tad ir tie jaunie aktieri.

“Vēl esam posmā, kad gribas dauzīties, nest prieku, nevis skumt un sevi plosīt lomās,” saka K. Stūre, “mēs būtu laimīgi par jauniešu un bērnu izrādēm. Teātris ir sens, ar tradīcijām, ir svarīgi arī tās nepazaudēt.”

“Es cenšos konkrēti nedomāt par to, ko došu teātrim, vienkārši gribu būt patiesa pret teātri un savu profesiju un darīt,” atzīmē M. Viļčuka.

Aizvadītie četri studiju gadi šim kursam bijuši kā nevienam citam – mācības ietekmēja pandēmija un ierobežojumi. “Es neteiktu, ka pagājuši pilnvērtīgi četri gadi, jo spilgtākais, kas noticis, ir vīruss,” tā arī norāda H. Puriņš. “Šāda laikmeta iezīme mums ir unikāla.”

Topošie aktieri par vienu no nozīmīgākajiem iespaidiem, kas allaž paliks atmiņā no mācību laika Liepājā, sauc savu kursu, cilvēkus, kuri kļuvuši par draugiem. “Mēs kopā mācāmies, dažreiz kopā dzīvojam, kopā tusējam,” stāsta K. Ērglis.

Kintija atklāj, ka kopā darītas neiedomājamas lietas:

“Sirsnīgākais process ir etīdes. Es esmu 15 minūtes uz galda spēlējusi klavieres, darbinot iztēli. Nekad neaizmirsīšu, kā novēroju balodi un pati biju balodis, atradu, kā tas skan.”

“1. kurss ir visspilgtākais,” domā V. Skuja, “viss ir jauns, un visas ekspektācijas sabrūk. Kursa biedri ir interesanti un visi uzdevumi, kas it kā liekas nesaistīti ar aktiermeistarību. Izrādās, ir jāmācās.”

K. E. Artejevam atmiņā paliks otrajā kursā iestudētās ainas no Gogoļa “Revidenta”, kur viņš tēloja meiteni. “Riktīgi izdauzījos. Bija aina, kuru paši izdomājām. Marija satrakojas, jo samīlējusies pastniekā, un man iešāva nomierinošu vakcīnu, kādas izmanto dzīvniekiem. Es nokrītu, tirinos, skatītāji smejas,” viņš stāsta.

Tomēr iespaidīgākās, viņaprāt, ir pašas studiju beigas, izrāde “Cietsirdīgās spēles”. “Izjutām teātra garšu mēģinājumos, mūs lēnām ievilka sajūtās, kā tas viss būs,” saka Kārlis Elvis.

M. Viļčuka atzīmē, ka šos četrus gadus esot grūti atšķetināt: “Pieredze, padarītais un procesi savijas vienā lielā spilgtā izziņā par profesiju un sevi.”

Kopā ar lielajiem

Visiem topošajiem aktieriem pirmā iespēja kāpt uz lielās skatuves bija Regnāra Vaivara veidotajā mūziklā “Purva bridējs ugunī”. “Agrāk es nācu uz teātri, tur bija lielie aktieri, tagad esmu vienā telpā un runāju ar viņiem, aizmirstot par to vau! sajūtu,” saka vienīgā liepājniece Liepājas kursā A. Dreimane.

“”Purva bridējā” bija daudz cilvēku, liels kolektīvs, varbūt tāpēc bija vieglāk. Nepaspēj apdomāt, ej un dari.” “Tas ļoti daudz iedeva – būt un redzēt, kā lielie strādā,” piebilst V. Skuja.

H. Puriņam tagad jau grūti iedomāties, ka zālē sēž piecsimt cilvēku un beigās aplaudē, ceļas kājās. “Tas vien ir iespaidīgi, un es vēl pat nezinu, kā ir, kad tu kaut ko nospēlē, nevis darbojies aizmugurē,” viņš atklāj. “Manā divdesmitajā dzimšanas dienā bija mēģinājums uz teātra lielās skatuves, mani tur 20 reizes cēla augšā,” pastāsta A. Irbe.

Daži jaunieši jau spēlējuši lomas. K. Ērglis bija 2. kursā, kad režisors un Liepājas kursa pedagogs Dmitrijs Petrenko viņu izvēlējās Serdžo Blanko lugas “Tēbu zeme” iestudējumam, kur Kārlis spēlēja kopā ar Dailes teātra aktieri Gintu Andžānu.

“Tas man bija kā sapnis. Biju jauns gurķis, vēl nebija metodikas, neko nebiju samācījies. Jaunam aktierim vienīgais, uz ko viņš var paļauties, ir instinkti. Metu idejas, un D. Petrenko tās paņēma, ielika sliedēs, un man sanāca loma,” atzīst Kārlis.

K. Stūrei pirmā loma bija Skuķis Lauras Grozas iestudētajā “Roberto Zuko”. “Tagad esmu ļoti laimīga par šo pieredzi,” saka Kintija. “Arī toreiz biju laimīga, bet tas bija stindzinoši, man bija ļoti lielas bailes. Pretī – Egons Dombrovskis. Taču viņš ļoti palīdzēja. Tobrīd vēl daudz ko nesapratu no tā, ko daru. Izrāde bija ļoti skaista, un es saskumu, kad to ātri noņēma no repertuāra,” viņa pastāsta.

Titulloma šogad tapušajā Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā “Jaunā līgava” ir M. Kalnai. “Šobrīd vēl grūtāk aptvert, ka kaut kas tāds bija, lai gan izrāde tapa nesen. Tā tagad šķiet nereāla, sajūta par sevi un lielo lomu nav īsti atnākusi. Varbūt jaunam aktierim pat labi, ka nav uzreiz lielās spozmes un ziedu,” viņa domā.

K. E. Artejevs reiz ielēcis Armanda Kaušeļa vietā izrādē “Ģērbējs”, kur lielākais izaicinājums bijis runāt ar muguru pret skatītājiem. M. Viļčuka piedalījās izrādē “Mēness neredzamā puse”. Pašlaik viņa filmējas režisora Armanda Zvirbuļa seriālā “Meklējiet sievieti” pēc Andra Kolberga darba motīviem.

Medību garša vēl paliek

“Maratons turpinās,” aktierkursa diplomdarbu tapšanu raksturo H. Laukšteins. “Ja trupu papildinās astoņi jauni aktieri, tad mērķis būs sasniegts. Pieļauju, ka var būt desmit un deviņi. Ciparu, kuru teātra valde plānojusi budžetā, es negribu publicēt, jo šīs informācijas dēļ jaunieši var pazaudēt “medību garšu”. Es šo ciparu neuzskatu par akmenī cirstu.”

Kursa vadītājs esot lepns par pirmo diplomdarba izrādi un cer, ka pēc autortiesību nokārtošanas “Cietsirdīgās spēles” varēs papildināt Liepājas teātra repertuāru. “Es kā viņu radītājs no paša sākuma esmu viņus iemīlējis,” atzīstas H. Laukšteins, “cenšos būt objektīvs, taču pozitīvās jūtas pret jauniešiem ir ļoti izteiktas.”

Direktors pieredzējis, ka tieši tā ir kursu burvība, ka piedzimst jauns teātris –

“no pilnīgi neaptēstiem jauniem cilvēkiem, kuriem ir vienkāršs skatījums uz teātra aktiera profesiju. Viņi četros gados iet cauri dažādiem pārbaudījumiem, un beigās sanāk komanda”.

Riski aktieriem aiziet uz Rīgu pastāvējuši vienmēr. “Kad teātrī ienāca Klaipēdas kurss, es radīju nodarbinātību, lai visiem ir, ko darīt,” pauž H. Laukšteins. “Tas ir arī mans šībrīža uzdevums. Valmierai un Jaunajam Rīgas teātrim ir savi kursi, ir pietiekami daudz jaunu aktieru Rīgas teātros, lai nevajadzētu zvejot no Liepājas. Vēl ir ētikas jautājums, ka šo kursu finansējusi un skolojusi Liepājas pašvaldība.”

“Jaunieši ir ļoti atšķirīgi, tomēr viņi spēj veidot lielisku ansambli,” novērojis D. Petrenko,

“viņi ir radoši, mūsdienīgi un arī ļoti dziļi jaunieši. Nav ārišķīgi, bet vairāk tendēti uz iekšējo pasauli, viņi citiem aktieriem un režisoriem būs ļoti labi kolēģi.”

Režisors uzsver, ka mūsdienās visi vairs netiecas pēc štata vietas repertuāra teātrī: “Brīžiem tas pat jaunam cilvēkam var kaitēt, ja ir silta vietiņa, kur par tevi rūpējas. Ceļi mūsdienās ir ļoti dažādi. Domāju, ka daudzi, strādājot Liepājas teātrī, gribētu attīstīties, paralēli piedaloties neatkarīgos projektos. Būšu laimīgs, ja viņi būs Liepājas teātrī, bet domāju, ka tā viņiem ir jāuztver kā viena no iespējām.”

Liepājas aktierkursa diplomdarbi

• A. Arbuzovs “Cietsirdīgās spēles”, rež. Dmitrijs Petrenko.
• 22. maijā – “Upe”, rež. Kristīne Brīniņa.
• 2. jūlijā – “Diagnoze – jaunība”, rež. Māra Ķimele.