Muzeja direktore Agrita Ozoliņa slavē vietnieces darbaspējas un plašo redzējumu. Inna palīdz ieinteresēt cilvēkus par samērā savrupās iestādes ikdienu un iedrošina muzeju pieteikties lielākiem naudas “pīrāgiem”.

Piecgades attīstības stratēģijā ierakstīti ambiciozi mērķi, viens paredz maksimāli paplašināt muzeja pagalmu un izveidot Rozentāla kvartālu.

“Stratēģijā noteicām, cik naudas katru gadu piesaistīsim.

No vienas puses, riskanti, jo uzliekam sev augstu latiņu. No otras – šī apņemšanās mūs motivē, jo dabūsim tik, cik paši būsim darījuši.

Divarpus gados finanšu mērķus esam pārpildījuši. Īstenoti vairāki projekti, taču vislielākais svars ir Lauku atbalsta dienesta piešķirtajiem 50 000 eiro muzeja digitalizācijai,” priecājas Inna Kislina.

Iestādes plānos būtiska loma ir viņas nodibinātajai biedrībai “Rozentāla kvartāls”, kura mērķē uz augstvērtīgu un oriģinālu kultūrvidi arī mazpilsētā.

Bez biedrības muzeja pagalmā nebūtu Saldū pirmā saules pulksteņa. To atklāja jūnijā un momentā iekļāva pilsētas tūrisma maršrutos.

Šovasar muzeja pagalmā apskatāms unikāls eksponāts – vairākkārtēja pasaules čempiona smilšu tēlniecībā Kārļa Īles filozofisks darbs “Pusmūžs”.

Tas papildina Saldus novadnieka 50. jubilejas izstādi un muzejam piesaistījis interesentus no citām Latvijas pilsētām.

Innas Kislinas pārliecība, ka muzejam savi nelielie resursi nav jātērē kultūras pasākumu rīkošanā. Šajā laukā jāļauj rosīties profesionāliem pasākumu rīkotājiem, piemēram, kādai producentu grupai.

“Nākotnē redzu, ka muzejs gādā tikai par Rozentāla kvartāla infrastruktūru un tā uzturēšanu, bet biedrība – par norisēm. Tādā veidā mēs izvairītos no pasākumu rīkotāju tirgum nevēlamas situācijas, jo

muzeja funkcijas nav koncertu vai izrāžu organizēšana,”

direktores vietniece izvērš savu domu gājienu. 

Cīņā par auditorijas uzmanību muzeja trumpis esot sadarbība. Pirmais izmēģinājuma trusītis izdzīvoja – Latvijas Mākslas akadēmijas izstāde “Vainagošanās” uz muzeju atvilināja kultūras gardēžus ne tikai no Saldus, bet arī Liepājas.

“Mums, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmas studentiem, izstāžu kuratore un brīnišķīga lektore Vita Birzaka visu laiku uzsver:

nevienai kultūras institūcijai ārpus Rīgas nav pamata justies mazvērtīgākai par rīdziniekiem.

Viņa mudina mūs domāt plaši, būt tikpat ambicioziem, cik kolēģi nacionālajos muzejos. Viņa mūs iedrošina startēt visos lielajos projektu konkursos,” Inna Kislina atklāj, kas viņai palīdz raudzīties tālumā.

Viņa muzeja komandai pievienojās pēc tam, kad 25 gadus bija nostrādājusi atbildīgos amatos pašvaldības administrācijā.

Pieredze dokumentu izstrādē palīdzēja muzejniekiem atrisināt ieilgušas problēmas ar novadnieka, vēsturnieka Edgara Dunsdorfa vārdā nosaukto Saldus novada pašvaldības balvu.

Muzeja direktore Agrita Ozoliņa paskaidro: “Jau sen gribējām celt šīs prēmijas prestižu, Inna saprata, kā to izdarīt. Viņas izstrādātais nolikums lokālu balvu pārveidojis par nacionālas nozīmes apbalvojumu vēstures pētniekiem. Katrā ziņā apdomājami arī Innas argumenti šai balvai piesaistīt starptautisku uzmanību.”

Direktore piebilda, ka savai vietniecei uzticētu atjaunot spozmi vēl vienai Saldus novada pašvaldības balvai – Jaņa Rozentāla prēmijai.

“Atnācu no lielas institūcijas uz mazu.

Nebaidījos no ambicioziem mērķiem, jo neapzinājos, cik ļoti maz resursu mūsu rīcībā.

Kad to aptvēru, procesi bija tiktāl iekustināti, ka apstāties vairs nevarēja,” Inna pasmaida un piesauc pagājušo Saldus novada kultūras darbinieku dienu.

Tās ilggadēji rīkotāji rosināja komandā iekļauties arī pārējās Saldus novada kultūras iestādes, Inna muzeja vārdā pauda vislielāko atbalstu.

“Iedomājos, ka būs jāapkopo informācija, jāizsūta ielūgumi un jāpalīdz līdzīgos darbos. Kad sapratu, ka muzejam jāuzņemas virsvadība, bija par vēlu atzīt, ka mēs tomēr nepiedalāmies. Man nav pieredzes kultūras projektu vadībā, pat nezinu, cik lieli ir mākslinieku honorāri. Toreiz pārliecinājos, ka kolektīvs ir muzeja lielākā vērtība – radošs un spējīgs no nekā izveidot iespaidīgu koncepciju,” jaunpienācēja atceras savas ugunskristības.