Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

“Mūzikai caur izpildītāju jāplūst dabiski”

”Es ārkārtīgi mīlu mūziku – gribu to izjust un izdzīvot līdz pēdējam, bet vienlaikus tā tomēr jātur grožos,” uzskata klasiskās mūzikas entuziasts, komponists un pianists Artūrs Liepiņš. Ilggadēji sekmējot Ziemeļkurzemes akadēmiskās mūzikas dzīvi, viņš īstenojis ne tikai augstvērtīgus akadēmiskās mūzikas koncertus, bet aktīvi iesaistījies arī kultūras un mākslas projektu realizācijā.

“Mūzikai caur izpildītāju jāplūst dabiski”
“Mājas man bijušas svarīgas vienmēr, bet, no otras puses, man ir dota brīnišķīga iespēja redzēt pasauli un nest uz Latviju to, ko smeļos citur,” pārdomās dalās pianists Artūrs Liepiņš. (Foto: Terēze Matisone)
04.10.2022 14:29

Agrita Blumberga, “Talsu Vēstis”

"3K"

Atslēgvārdi

Pēdējā laikā tavs vārds publiskajā telpā izskanējis vairākkārt. Kādos projektos šobrīd esi iesaistījies?

– Vasara ir bijusi darbīga – tikko mums ar Madaru Liepiņu bija koncertsērija, un pašlaik ar Beāti Karlsbergu īstenojam projektu “Latvieša romances”. Kopā ar draugu esam nodibinājuši arī biedrību. Tas aizsākās kā joks – pandēmijas laikā staigājām pa Talsiem un smējāmies, ka mums jāaizsargā pilsētā esošie lielgabali un jādibina lielgabalu aizsardzības biedrība.

Nu šo ieceri esam īstenojuši, nodibinot Mākslas lielgabalu aizsardzības biedrību (darbības mērķi – veicināt profesionālās mākslas attīstību un pieejamību, izglītot sabiedrību par profesionālu mākslu, tās vēsturi un attīstību, veicināt vēsturisku mākslas darbu, priekšmetu, telpu un objektu saglabāšanu un atjaunošanu). Mana ģimene bija ļoti skeptiska, bet es to uzveru kā mākslu, kā performanci.

Kad sākās pandēmija, atbēgu no Norvēģijas. Tagad beidzot atkal došos pasaulē, bet būs arī koncerti tepat Latvijā. Ar Beāti runājām par “Latvieša romancēm 2”. Esmu apņēmies plānot koncertdzīvi pusgadu uz priekšu.

Kurā dzīves posmā mūzika tev kļuva tik nozīmīga?

– Kad man bija seši gadi, mājās uz klavierēm improvizēju – tas bija ļoti atonāli, un droši vien bija grūti klausīties, bet katrā ziņā man bija prieks par to, ka iešu mūzikas skolā un spēlēšu klavieres.

Protams, bija arī grūtāks posms, bet pagāja viena vasara, aizbraucu uz pirmo konkursu, un āķis bija lūpā.

Mīlestību pret mūziku esmu izjutis vienmēr, bet nopietnāk tai pievērsos 5. klasē. Kad mans draugs, ar kuru četrrocīgi spēlējām klavieres un braukājām pa konkursiem, aizbrauca mācīties uz Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, es darīju to pašu, bet jau tad zināju, ka iešu mācīties mūziku. Tajā brīdī, kad man bija izvēles iespējas un mani neviens nespieda, sapratu, ka mūzika ir tas, ko vēlos.

Iepriekš bijusi pretestība?

– Iekšēji, jā. Nestabilitāte. Taisu afišas, reklāmas, veidoju programmas, organizēju… Ieguldītais darbs ir milzīgs, bet nekad nevar zināt, vai tas nāks atpakaļ.

Kādreiz esi pie sevis nodomājis – varbūt vajadzēja iet citu ceļu?

– Esmu ļoti daudz domājis par to, vai mūzika ir man. Mans bijušais kursabiedrs Daumants Kalniņš mūzikas virzienā tika nests ar vilni, mani tas pats vilnis visu laiku nesa prom, bet es pretojos… Jau akadēmijā man bija pilnīgi skaidrs, ka nākotni vēlos saistīt ar mūziku.

Atceries arī savu pirmo uzstāšanos?

– Gluži pirmo nē. Man spilgti atmiņā palicis mūzikas skolas koncerts, kurā spēlēju Šūmaņa “Drosmīgo jātnieku”. Skolotāja paziņoja, ka man sanācis nevis drosmīgais, bet bailīgais jātnieks. Es vienmēr esmu bijis ļoti tramīgs spēlētājs, bet nu tas lēnām ir pārgājis. Tas ir tas, ar ko pēdējo trīs gadu laikā esmu tikpat kā ticis galā.

Ko tu savā muzikālajā ceļā sauktu par lielāko pagrieziena punktu?

– Milzīgs pagrieziena punkts bija tas, ka sāku mācīties Zviedrijā. Akadēmijā bija grūti – man vajadzēja svaigu elpu un izmaiņas. Šobrīd biju plānojis pārcelties uz Spāniju, bet ir sanācis tā, ka braukāšu, – vienu nedēļu būšu Spānijā, trīs nedēļas Latvijā. Jau pirms kāda laika atradu skolotāju – šis ir gads, kad beidzot varēsim satikties un sākt strādāt.

Atrast skolotāju ir ļoti, ļoti grūti. To varētu nosaukt par likteni – īstie skolotāji uzrodas tur, kur tu viņus vismazāk gaidi.

Interesanti ir arī tas, kā mainās skatījums, – šobrīd izjūtu Latviju kā lielu ģimeni. Mājas man ir bijušas svarīgas vienmēr, bet, no otras puses, man ir dota brīnišķīga iespēja redzēt pasauli un nest uz Latviju to, ko smeļos citur.

Cik bieži esi uzlicis sev latiņu, ko pēc tam ir grūti vai pat neiespējami sasniegt?

– Tā ir mana liksta. Esmu ļoti paškritisks. Vēl nesen sūdzējos par “Latvieša romancēm”… Starp citu, šī projekta ietvaros man likās interesanti papētīt mūsu novada vēsturi.

Atklājās interesantas lietas – izrādās, ka Valdemārpilī dzimusī dziedātāja Paula Brīvkalne trimdā kāpusi uz visām lielākajām Vācijas skatuvēm un Vīnē dziedājusi kopā ar Herbertu Karajanu, kas ir viens no izcilākajiem diriģentiem pasaulē. Man tas bija milzīgs pārsteigums. Vēsture nekad nebeidz pārsteigt.

Liela daļa mūzikas ir par cilvēka emociju gammu. Kura no uzstāšanās reizēm tevī izsaukusi visspēcīgākās emocijas?

– Katrs koncerts ir īpašs ar kaut ko citu.

Esmu uzstājies arī brīžos, kad fiziski nejūtos pārāk labi. Šādās reizēs tu nevari uzlikt masku un līdz ar to izej uz skatuves kails

Vislabākie koncerti ir tad, kad tu sāc spēlēt pirmo skaņdarbu un pēc mirkļa pamani, ka ir pagājusi jau stunda. Kad tu esi mūzikā, laiks paskrien nemanot.

Es to vienmēr esmu teicis un vienmēr atkārtošu – mūzikai caur izpildītāju jāplūst dabiski. Vislabāk ir, ka tu mūziku netraucē, ka tā plūst, ka tu to nejūti. Tikai pie labas mūzikas cilvēks var domās aizpeldēt.

Cik bieži tu pats šādos brīžos aizpeldi?

– Reizi pa reizei, bet vienmēr mēģinu atgriezties. Kad gāju mūzikas skolā, emocionālā iesaiste bija pārāk liela. Ir jābūt distancei. Es ārkārtīgi mīlu mūziku – gribu to izjust un izdzīvot līdz pēdējam, bet vienlaikus tā tomēr jātur grožos.

Ko mūzika tev ir iemācījusi?

– Citi cilvēki iet cauri dažādiem dzīves posmiem un saprot, ka grib kaut ko mainīt, bet man tas vienmēr ir bijis ačgārni. Ēdu veselīgāk nevis tāpēc, lai ķermenis būtu stiprāks, bet tāpēc, lai varētu labāk spēlēt klavieres. Ļoti daudz ko esmu iemācījies tieši tāpēc, ka tas pastarpināti ietekmē klavierspēli.

Nākotnē es gribētu vairāk pievērsties kompozīcijai. Šobrīd man ir uzrāviens klavieru spēlēšanas ziņā, līdz ar to kompozīcija ir nolikta maliņā. Tāpat man gribētos sevi pārbaudīt, piedaloties konkursā. Kad kādam 80 gadus vecam čellistam jautāja – “Kāpēc jūs joprojām vingrināties?”, viņš atbildēja – man šķiet, ka es kļūstu labāks. Tāds ir arī mans mērķis.

CV

Artūrs Liepiņš

  • Pianists un komponists.
  • Dzimis 1995. gadā.
  • Klavierspēli un kompozīciju apguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
  • Maģistra diplomu ieguvis Barata Dues mūzikas institūtā (Barratt Due musikkinstitutt) Oslo, Norvēģijā, diplomeksāmenā atskaņojot savu Pirmo klaviersonāti.
  • Praktizējies un mācījies pie pianistiem Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas (Julia Mustonen-Dahlkvist) un Pablo Galdo (Pablo Galdo).
Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz