“Tikko sāku, tā man kakls žņaudzas ciet un es raudu,” viņa atzīstas, kas šādās reizēs notiek.

Krājumā apkopoti gan jaunās liepājnieces, studentes rakstītie dzejoļi, gan tagad tapušie. “Bet tā ir pavisam cita dzeja, un es pati arī esmu cita.”

M. Migla-Streiča savu vietu jaunākajā latviešu literatūrā ieguva ar romānu “Matildes gadsimts”, tam sekoja atmiņu grāmata “Nenopietni nopietnie TV aizkadri”, stāstu krājums “Sapnis par sargeņģeli” un atsevišķi stāsti vairāku rakstnieku kopkrājumos.

Tomēr autore jau kopš jaunības rakstījusi arī dzeju. Tā paaudze, kas savulaik skatījusi Liepājas teātra izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku, iespējams, atceras izrādi “Brēmenes muzikanti”, kurai dziesmu tekstus rakstījusi M. Līcīte, vēlāk uzvārdā Migla-Streiča.

Dzeja viņu pavadījusi visu mūžu, jau agri sākusi rakstīt dzejoļus. Par tiem atzinīgi izteikušies arī kritiķi – tā laika lielie dzejnieki –, kas bijis iedrošinājums turpināt.

“Kad biju jau sagatavojusi krājuma manuskriptu, kad bija izskanējušas Imanta Kalniņa dziesmas ar maniem vārdiem – “Princesīte”, “Mīlas dziesmiņa”, “Brīvības dziesma” u.c., sāku strādāt televīzijā.

Un kas gan varēja būt lielāki pretstati kā ziņas un mana maigā, liriskā impresionistiskā dzeja?”

noteic M. Migla-Streiča. Un tā manuskripts nogulējis daudzus gadus neaiztikts. Bet autore neskumst par to, ka dzejoļus neizdeva agrāk. Viņa tic, ka visam dzīvē pienāk savs laiks.

Kad izdevniecība “Zvaigzne ABC” piekritusi izdot M. Miglas-Streičas jaunības dienu dzejoļus, neparasti, bet pie viņas sākuši nākt “nakts viesi”, kas licis mosties un tvert pēc bloknota.

“Dzejoļi man bija nelielā mapītē, kas, gadiem nekustināta, bija pārklājusies ar putekļiem. Sāku dzejoļus pārrakstīt datorā, mazliet koriģēt. Es ļoti ilgi nebiju rakstījusi nevienu dzejoli, bet, kad sāku kārtot krājumu, pie manis sāka nākt jauni dzejoļi.

Es parasti pamodos ap četriem, pierakstīju un atkal aizmigu.

No rīta pamostoties, dzejoļus pārrakstīju datorā, pat nebija jāveic nekādi labojumi. Viss jau gatavs, nodiktēts, tikai atlika vien sakārtot rindkopās un salikt komatus,” neparastos notikumus atstāsta M. Migla-Streiča.

“Šie dzejoļi man patīk. Tur iekšā ir arī mana dvēsele, tur iekšā esmu es.”

Un dzejoļi joprojām turpina plūst…

Arī balāde par Bahmutas kareivi Daņilu atnākusi naktī. “Es nezinu, kā, mistiskā kārtā. To esmu pārrunājusi ar priesteri, un viņš to skaidro tā, ka pie manis viesojusies krituša kareivja dvēsele. Un es šo balādi nevaru nolasīt, arī pati sev… Ļoti dziļi tas manī iekšēji atstājis pēdas.”

Grāmata savā ziņā ir divu savstarpēji tuvu sieviešu kopdarbs, jo ilustrācijas veidojusi Maijas mazmeita Helēna Migla.

“Jau kā mazulītei viņai zīmulis vienmēr bija rokā, un visas baltās lapas bija piezīmētas,” atceras rakstniece un dzejniece.

Helēna dzīvo Liepājā un mācās Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. “Viņa ir mana dēla meitiņa, viņai tagad ir tikpat gadu, cik man, kad Liepājā rakstīju pirmos dzejoļus. Helēna lasa manus jaunības dzejoļus, kas saskan ar viņas šābrīža izjūtām, un atveido gaistošos tēlus uz papīra lapām. Viņa ir ļoti talantīga meitene.”